2023. gada 11. novembris

Stambulas konvencija – vai mums to vajag?

Mēs labi atceramies vēl nesen medijos plaši izskanējušos un traģiskos ģimenes vardarbības gadījumus: Rusiņa lietu Jēkabpilī un Justīnes slepkavību Rēzeknes novadā.

Katrs no mums tuvākā vai tālākā lokā arī zina kādu, kas cieš vai ir cietis no vardarbības ģimenē.

Mēs arī zinām neapskaužamo Latvijas realitāti: pārmērīga alkohola lietošana, bērnu pamešanu novārtā, savlaicīgi nepamanīta vai paciesta emocionāla un fiziska vardarbība, seksuāla izmantošana, nogalinātas sievietes un bērni. 

Mēs visi saprotam, ka vardarbība nav pieļaujama. Mūs visus sadusmo skaļie gadījumi. Mūs sadusmo, ka kārtējo reizi kaut kas mūsu valstiskajos vardarbības novēršanas centienos nav noticis pareizi. Mūs sadusmo sāpes un nežēlība, kuru šodien, te un tagad ik dienu izjūt tik daudz Latvijas sieviešu, bērnu un arī vīriešu.

Bet vai tāpēc mums vajag Stambulas konvenciju, un ja vajag – kāpēc?


Mēs gribam, lai valsts kaut ko dara. Lai rīkojas izlēmīgi, savlaicīgi un pareizi. Un vispār – vardarbībai nav jābūt! Ir taču tik daudz iespēju palīdzēt, pirms vardarbība ir notikusi.

Pareizi būtu, ja skolās, slimnīcās, darbā un citur savlaicīgi rīkotos, lai novērstu vardarbību. Pareizi būtu, ja iestādes un organizācijas būtu gatavas reaģēt uzreiz, nevis – kad sanāk un ja sanāk.

Katra ģimenes vardarbības pieredze sāp – fiziski tā aiz sevis atstāj zilumus, lūzumus, arī invalidatāti vai nāvi, un līdz ar fiziskajām sāpēm vardarbība nolaupa ģimeniskās vērtības – ticību, mīlestību, drošību, gribu rīkoties un augt. Vardarbība to visu nolaupa kā bērniem, tā pieaugušajiem, pie tam vēl ilgus gadus pēc notikušā. Dažiem vardarbība ģimenē nolaupa šīs ģimeniskās vērtības tik ļoti, ka paši cietušie vairs nespēj ģimeniskumu dot saviem bērniem un tuvajiem, aizstājot to ar sāpēm, kontroli, pazemojumu un naidu. Diemžēl vardarbība neapskaužami labi sevi spēj atražot – tā atstāj pēdas un saindē sabiedrības prātu un miesu.

Tāpēc ar vardarbību ir jācīnās it visur – visos līmeņos, visos iespējamos veidos un formās, jo vardarbība neapskaužami labi prot saindēt mūsu kopīgo dzīvi. 

Kā to darīt?

Cietušajam ir jābūt visa fokusā, visur atbalstītam – krīžu centrā, policijā, tiesā, arī ikdienas dzīvē, lai kurp arī cietušais dotos. Pašlaik tā ir nebūt ne visur. Lai to mainītu, nepieciešams dalīties pieredzē, mācīties, izvērtēt katru gadījumu, sadarboties, jo katrs lieks solis cietušajam var būt tieši tas solis, kuru spert vairs nav iespējams.

Stambulas konvencija vienā dokumentā apkopo šo dažādo valstu pieredzi, labo praksi, sadarbības modeļus un citu lietu kārtību. Konvencijas pieņemšana vairs neļauj izvairīties no atbildības par valstisku nolaidību vardarbības novēršanas jautājumos. Palīdzēt pareizi, labi un efektīvi kļūst par pienākumu valstij un mums visiem.

Stambulas konvencija ir nepieciešama mūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes cilvēkiem – meitām un dēliem, sievietēm un vīriešiem, kuriem nepaveicās, kuri tika pazaudēti sistēmas līkločos, tika ievainoti vai nomira, kuru dzīves tika sagrautas. Un tas viss notika ģimenē, kurā nekad nekam tādam nebūtu jānotiek.

Svarīgi piebilst, ka konvencijai, tāpat kā visiem citiem starptautiskajiem līgumiem, ir skaidri definēts objekts un mērķis, kura rāmjos tā darbojas. Konvencija neregulē ģimenes sastāvu, neregulē laulību un neregulē dzimumu identitātes jautājumus. Tai nav tāda juridiskā spēka. Tas attiecas uz Latviju tikpat lielā mērā, kā tas attiecas uz Horvātiju, Serbiju, Itāliju, Poliju un virkni citu konservatīvu un kristīgu valstu, kas konvenciju ir ratificējušas, un kurās tā pa šiem gadiem nekādā veidā nav ietekmējusi likumdošanu iepriekšminētajos jautājumos. Taču katrā no šīm valstīm ir krietni uzlabojies darbs ģimenes vardarbības apkarošanā, datu ievākšanā un pakalpojumu klāsta uzlabošanā cietušajiem. Šajās valstīs ir kritušies arī noslepkavoto sieviešu statistiskie rādītāji, kas patlaban Latvijā ir augstākie Eiropā. Konvencija regulē tikai ar vardarbību saistītus jautājumus – prevenciju, likumdošanu, cietušo aizsardzību, varmāku saukšanu pie atbildības. 

Cietušo aizsardzības organizācijas – Skalbes, Marta, Dardedze – iestājas par Stambulas konvenciju, jo ikdienā redz tās sāpes, kas rodas no tās neesamības. Tāpat neviena no organizācijām, kas pilnvērtīgi strādā ar cietušām personām, nepretojas tai. Vienīgā tradīcija, kuru gribam lauzt, ir vardarbības tradīcija. Jā, ir taisnība, ka konvencijas pieņemšana nemainīs situāciju uzreiz, tās pieņemšanas dienā. Taču tā liks veidot rīcības plānu, kuru līdz šim neviens tā arī nav izveidojis. Savukārt konkrēts plāns palīdzēs veidot tādu nākotni, kurā ikviens varēs justies drošāk un laimīgāk. Tieši tādēļ Stambulas konvencija mums ir drošāka nākotne jums. Mēs, cietušo aizstāvības organizācijas, tiecamies tiešu uz to – uz drošību mājās un ģimenē.


Raivo Vilcāns, krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” direktors

Iluta Lāce, biedrības “Centrs Marta” vadītāja 

Laila Balode, nodibinājuma “Centrs Dardedze” valdes locekle



Vizuālis: Elīna Brasliņa

Rakstu ievietoja Beata Jonite
Lasi vēl
MARTA uzsāk kampaņu #ApturiVardarbību
Interešu aizstāvībaVardarbība

MARTA uzsāk kampaņu #ApturiVardarbību

Šodien, 8. martā, Sieviešu dienā Centrs MARTA sadarbībā ar Lietuvas Cilvēktiesību Centru un Nīderlandes Karalistes vēstniecību uzsāk kampaņu #ApturiVardarbību.Statistika atklāj satraucošu realitāti: saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldi, katra trešā (30,1 %) sieviete attiecībās...

2024. gada 7. marts Lasīt vairāk
Aktīvista Rokasgrāmata
Aktīvo iedzīvotāju fondsInterešu aizstāvībaJaunatnes programmas

Aktīvista Rokasgrāmata

Vai Tev ir vēlme kaut ko mainīt savā kopienā un ārpus tās? Vai vēlies kļūt par aktīvistu, taču nezini, ar ko sākt?Centrs MARTA vēlas Tevi iepazīstināt ar Aktīvista Rokasgrāmatu. Aktīvista Rokasgrāmata ir visaptverošs ceļvedis, kas ir izstrādāts īpaši jauniešiem, kas vēlas iegrimt aktivīsma un...

2024. gada 27. februāris Lasīt vairāk