Lai izzinātu vecāka gada gājuma sieviešu vajadzības, Centrā MARTA tika organizētas intervijas ar sievietēm no Rīgas un reģioniem, kuras piedzīvojušas vardarbību vai bijušas liecinieces vardarbībai. Parasti vecāka gadagājuma sievietes vardarbību ir piedzīvojušas no partnera vai dēla.
Sievietes nenoliedz speciālistu profesionalitāti, tomēr neslēpj, ka pašas palīdzību meklē pie draugiem un radiem, jo netic, ka sociālajā dienestā varētu saņemt atbalstu. Uzticības nav arī policijas darbam: “Policistiem netrūkst nekā, viņi vienkārši nepilda”.
Skaidrojot iemeslus, kāpēc sievietes nevēršas pēc palīdzības, parasti tiek minēta tuvinieku un sabiedrības attieksme, attaisnojot varmāku - “viņš taču tik labs cilvēks” vai “Tev tak’ ir tik solīds vīrs”. Sievietes atzīst, ka bijušas pilnīgi vienas cīņā, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības. Turklāt nozīmīgs faktors vienmēr ir sievietes materiālā nodrošinātība un finansiālā neatkarība. Sievietes norāda, ka “jūtas drošāk saņemot vismaz kaut kādu minimālo ienākumu (pensiju), lai arī cik nelieli, tomēr ir garantēti finanšu līdzekļi”.
Taujātas par atbalstu, ko vardarbības gadījumā varētu saņemt no, piemēram, ģimenes ārsta vai citas ārstniecības personas, gados vecākās sievietes atzīst, ka viņām ir labas ārstes, tomēr ģimenes ārsts nav tā persona, kura varētu palīdzēt vardarbības gadījumā.
Centrs MARTA sadarbībā ar partnerorganizācijām Igaunijā, Somijā, Grieķijā, Austrijā un Lielbritānijā īsteno ES finansētu projektu
“Darbs ar veselības aprūpes organizācijām, lai atbalstītu vecāka gadagājuma sievietes, kas cietušas no vardarbības” (Working with Healthcare Organizations to Support Elderly Female Victims of Abuse/ WHOSEFVA).
