Centrs MARTA

Mīti un Fakti par Stambulas konvenciju

Stambulas konvencijas uzdevums un vienīgais mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās uzdevumam un mērķim.

Mīts 1: Stambulas konvencija ir ārzemju dokuments, ko mums uzspiež Eiropa

Fakts: Latvija bija viena no Stambulas konvencijas autorēm. Ratifikācija, kas ir pēdējais solis pēc parakstīšanas, un kas padarītu konvenciju saistošu, arī būs Latvijas varas iestāžu lēmums. Latvija ir Eiropas Padomes dalībvalsts kopš 1995. gada. 2011. gadā Latvija piedalījās Stambulas konvencijas sagatavošanā kā Eiropas Padomes dalībvalsts.

Mīts 2: Latvijā jau ir likumi pret vardarbību, un konvencija nav vajadzīga

Fakts: Līdz ar konvencijas ratificēšanu, vardarbības novēršana un apkarošana vairs nav individuālu politiķu gribas jautājums, bet gan valsts juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ratificēšana ietver likumu maiņu, praktisku pasākumu īstenošanu un finansējuma nodrošināšanu, lai panāktu nulles toleranci pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Turklāt konvencija skaidri nosaka, ka vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē vairs nevar uzskatīt par privātu lietu, un ka valstīm ir jāieņem nostāja un jāveic pasākumi, lai novērstu vardarbību, aizsargātu upurus un sodītu vardarbības veicējus.

Mīts 3: Konvencija Latvijā ieviesīs jaunus dzimumus un uzspiedīs cilvēkiem mainīt dzimuma identitāti

Fakts:  Termins „gender” neaizstāj Konvencijā izmantotos terminus „sievietes” un „vīrieši” bioloģiskajā nozīmē, tas vienkārši runā par cilvēku uzvedību un attieksmi vienam pret otru kā par  sociālu parādību. Proti, sievietes tiek biežāk pakļautas vardarbībai nevis tāpēc, ka tām bioloģiski ir sieviešu ķermeņa daļas, bet tāpēc, ka sabiedrībā vēsturiski eksistē stereotipi, ka sievietes ir “vājais dzimums”, ka sievietēm ir jāpakļaujas vīrieša gribai utml. Tieši tādā pat veidā vīrieši bioloģiski nepiedzimst vardarbīgi, taču tādi kļūst, augot sabiedrībā, kas viņiem uzspiež “mačo” lomu, ieskaitot konfliktu risināšanu “izkaujoties”, savu emociju neizrādīšanu utml., kas nākotnē veicina vardarbīgu uzvedību un izturēšanos arī ģimenes vidū. Arī vardarbība cilvēku sabiedrībā ir nevis bioloģiska, bet gan sociāla parādība. "Gender" jeb dzimte nav tas pats, kas "dzimumu identitāte" vai "dzimumu maiņa", – tie ir atšķirīgi termini ar atšķirīgu un nesaistītu nozīmi. Šim terminam nav nekādas saistības ar personas dzimuma identitāti, ko vairākkārt ir skaidrojusi arī pati Eiropas Padome.

“The Istanbul Convention does not set new standards on gender identity and sexual orientation, and it does not ask states to recognise same-sex couples.” (Avots)

“The word “gender” does not replace the terms “women” and “men”, nor does the Convention promote any “gender ideology”. The word “gender” is used in the Convention to emphasise that women are more likely to experience violence because they are women.” (Avots)

Termins “gender” Latvijā jau pastāv caur citu starptautisko līgumu ratifikāciju, piemēram, Romas Starptautisko Krimināltiesību Statūtu (ko Latvija ratificēja 2002. gadā) un Eiropas Padomes Konvencijas par Cīņu pret Cilvēku Tirdzniecību (ratificēta 2008. gadā). Papildus tam, jebkuru konvenciju adaptē vietējai valodai un tiesību terminoloģijai. Latvijas tiesību aktos jau pastāv jēdzieni "dzimums" un "dzimumu līdztiesība", kas tika izmantoti, tulkojot arī iepriekšminētos starptautiskos līgumus. Dzimumu līdztiesība ir iestrādāta Satversmē kā viens no tās pamatprincipiem. Vienādas tiesības vīriešiem un sievietēm garantē arī Latvijas likumdošana un starptautiskās konvencijas, kurām mūsu valsts ir pievienojusies.

Mīts 4: Stambulas konvencija regulēs ģimenes dzīvi vai struktūru, un iznīcinās tradicionālo latviešu ģimeni

Fakts: Konvencijas mērķis nav regulēt ģimenes dzīvi vai ģimenes struktūru. Konvencija nesatur jēdziena “ģimene” definīciju un nenodibina un neveicina nekādu īpašu ģimenes attiecību veidu. Stambulas konvencijas mērķis ir izbeigt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Konvencijas mērķis ir pārtraukt klusumu par vardarbību ģimenē, kas rada ciešanas upuru, tostarp bērnu, vidū. Patiesais drauds ģimenēm ir pati vardarbība, nevis pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt un atbalstīt tās upurus.

Mīts 5: Stambulas konvencija ir pretrunā ar reliģiskām tradīcijām Latvijā

Fakts: Konvencija neiejaucas reliģiskās normās. Taču tajā ir uzsvērts, ka kultūra, paražas, reliģija vai tradīcijas nevar kalpot kā attaisnojums vardarbībai. Stambulas konvenciju ir ratificējušas vairākas valstis ar spēcīgām reliģiskām tradīcijām, tostarp Serbija, Grieķija, Kipra, Melnkalne, Gruzija, Spānija, Sanmarīno, Itālija un Polija. Ir vērts atcerēties, ka saskaņā ar mūsu Satversmi, baznīca un reliģiskās organizācijas Latvijā ir nošķirtas no valsts. Tajā pašā laikā ikvienam Latvijā ir tiesības uz domas un reliģijas brīvību.

Mīts 6: Konvencija Latvijā ieviesīs viendzimuma laulības

Fakts: Stambulas konvencija nekādā veidā neregulē un nedefinē laulību vai kopdzīvi, un nenosaka prasības likumos noteikt viendzimuma pāru juridisko atzīšanu. Kā minēts iepriekš, konvencijas vienīgais mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Daudzas valstis, kas neatzīst viendzimuma laulības, jau ir ratificējušas konvenciju.

Mīts 7: Konvencija Latvijā ieviesīs 'seksuālās orientācijas' un 'dzimumidentitātes' terminus

Fakts: Stambulas konvencija nenosaka prasības likumos definēt dzimumidentitāti un seksuālo orientāciju. Augstākminētie termini ir ietverti konvencijā tikai ar mērķi neizmantot cilvēka seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti kā ieganstu, lai attaisnotu vardarbību. Tas jau šobrīd ir saskaņā ar Latvijas Satversmi, kas paredz, ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Latvijā diskriminācijas aizliegums saistībā ar seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti izriet arī no Krimināllikuma (150.panta pirmajā daļā), Patvēruma likuma (28.panta trešā daļa), Līguma par Eiropas Savienību (19.pants), Cietušo direktīvas (ieviesta 2015.gadā), ANO speciālā ziņotāja pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem problemātiku 2016.gada ziņojuma.

Mīts 8: Konvencija pasargā tikai sievietes un tās paceļ priviliģētā statusā

Fakts: Stambulas konvencija ir vērsta uz sievietēm, jo tā aptver vardarbības veidus, no kuriem cieš tikai sievietes (piespiedu aborts, sieviešu dzimumorgānu kropļošana) vai ar kurām sievietes saskaras daudz biežāk nekā vīrieši (seksuāla vardarbība un izvarošana, vajāšana, seksuāla uzmākšanās, vardarbība ģimenē, piespiedu laulība, piespiedu sterilizācija). Tomēr konvencija mudina tās noteikumus piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem, tostarp vīriešiem un bērniem. Konvencija neizslēdz vīriešus, kuri piedzīvo vardarbību. Visus Konvencijā rakstītos pantus par vardarbību ģimenē var attiecināt arī uz vīriešiem un zēniem (Avots).

Mīts 9: Konvencija veicina citu valstu iejaukšanos Latvijas izglītības procesā

Fakts: Stambulas konvencija uzskata, ka izglītība ir svarīgs aspekts vardarbības pret sievietēm novēršanā, jo attieksme, pārliecība un uzvedības modeļi tiek veidoti ļoti agrīnā dzīves posmā. Taču Konvencija ļauj valstīm elastīgi izlemt pēc saviem ieskatiem, kad un kā risināt dzimumu līdztiesības, savstarpējas cieņas un nevardarbības jautājumus formālās vai neformālās izglītības iestādēs. Konvencija mudina valstis ar vardarbības novēršanu sākt strādāt preventīvi, neuzspiežot konkrētas metodikas vai konkrētu valodu, kādā šo preventīvo darbu veikt. Ja Latvijas likumdevējs nevēlas izglītības programmā iekļaut kādus specifiskus tematus vai terminus, Eiropas Padome to nevar uzspiest darīt.

Mīts 10: Stambulas konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu, kur visi vīrieši ir apspiedēji bet visas sievietes – cietējas

Fakts: Vardarbības pret sievietēm veicēji un to motivācija atšķiras no vardarbības pret vīriešiem - proti, lielākā daļa sieviešu upuru cieš tieši no intīmā partnera vai dzīvesbiedra rokas, kamēr vīrieši – no citiem vīriešiem, uz ko norāda daudzi starptautiska mēroga pētījumi.  Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā, vardarbības veicējs pret sievieti biežāk bijis vīrietis (88,8 % gadījumu), bet 18,1 % gadījumu tā bija sieviete. Savukārt vīriešu atbildes liecina, ka varmāka biežāk ir bijis tā paša dzimuma pārstāvis – 94,6 % gadījumu, bet 11,3 % tā bijusi sieviete. Tas šo vardarbību kā tādu padara krasi atšķirīgu un piešķir tai izteiktu dzimumā balstītu mērogu, kas rodas no stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā, uzskatiem, ka “ja sit, tad mīl”, ekonomiskās nevienlīdzības un līdzīgiem sociālajiem faktoriem. Tas nenozīmē, ka “visi vīrieši ir apspiedēji bet visas sievietes – cietējas”, taču norāda uz realitāti sabiedrībā, kur diemžēl vardarbības izplatība tieši pret sievietēm, īpaši no intīmā partnera, ir ievērojami lielāka.

Diemžēl lielākais klientu skaits arī Centrā “MARTA” ir 36 – 45 gadus vecas sievietes, un 98% gadījumos vardarbības veicējs ir vīrietis - laulātais, partneris, bijušais laulātais vai partneris, dēls, tēvs, patēvs, patēva dēls (pagājušogad Centra MARTA speciālisti strādāja ar 664 vardarbībā cietušiem cilvēkiem). Zemāk arī 2021. gada statistika, kas norāda uz to, ka vardarbīga vai noziedzīga uzvedība Latvijā pamatā ir vīriešu vidū.

Mīts 11: Stambulas konvencija pakļauj Latviju demokrātiski neievēlētas GREVIO ekspertu grupas autoritātei un viedoklim

Fakts: GREVIO nekādā veidā nemazina valstu pašnoteikšanos. Ekspertu grupa sniedz atzinumus valstīm par progresu saistībā ar vardarbības apkarošanu, un tās ieteikumi ir ļoti praktiskas dabas. Papildus tam, GREVIO ekspertu grupu sastāda eksperti no dažādām ratificējošajām valstīm, un tie tiek demokrātiski ievēlēti uz konkrētu termiņu. Tos ievēl dalībvalstu komiteja, kurā ir visu Konvenciju ratificējošo valstu izvēlētie pārstāvji. Tieši tādā pat formātā Eiropas Padomes Konvencijai par Cīņu pret Cilvēku Tirdzniecību (ko Latvija ratificēja 2008. gadā) jau pastāv ekspertu grupa GRETA, kas regulāri sniedz atzinumus par Latvijas panākumiem šajā jomā.

Kā piemēru GREVIO atzinumam var izpētīt Igaunijas 2022. gada atzinumu, kurā ir ļoti praktiski un efektīvi ieteikumi, un ir izvērtēts, kā igauņiem sokas ar krīzes dzīvokļu pieejamību, cik efektīvi tiek apmācīti speciālisti, cik ātras ir tiesas procedūras, lai veiktu pagaidu aizsardzību no vardarbības, kā un vai tiek ievākta statistika utml. GREVIO ir noderīgs rīks, kas palīdz izvērtēt, ko valsts varētu darīt labāk TIKAI UN VIENĪGI vardarbības apkarošanā, un Latvijai tas nepārprotami nāktu par labu. Papildus tam, GREVIO izvērtē labās prakses visās ratificējošajās valstīs, un palīdz ar pieredzes dalīšanos.

Mīts 12: Valstīs, kas ratificējušas Stambulas konvenciju, ir augstāki vardarbības statistikas rādītāji

Fakts: Vēlamies vērst uzmanību, ka valstīs, kurās vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē sāk pareizi statistiski uzskaitīt, un kurās tiek realizēta novēršanas politika, parasti izsaukumu rādītāji paaugstinās, jo upuri vai apkārtējie cilvēki uzdrīkstas par to ziņot. Arī Centrā MARTA palīdzībai katru gadu piesakās arvien vairāk upuru – tas nenozīmē, ka Latvijā ir vairāk vardarbības, kā iepriekš – tas nozīmē tikai to, ka cilvēki ir spējīgāki atpazīt vardarbību un mazāk baidās par to ziņot.

Taču redzam, ka, piemēram, sieviešu slepkavību rādītāji Ziemeļvalstīs un pat Igaunijā ir ievērojami mazāki, nekā Latvijā, un tas ir daudz uzticamāks un skaidrāks statistikas rādītājs attiecībā uz vardarbības izplatību.

Mīts 13: Konvencija veicinās trešo valstu pilsoņu imigrāciju Latvijā, izmantojot vardarbību kā iemeslu bēgļa statusa piešķiršanai

Fakts: Latvijas likumdošana, specifiski Patvēruma likumā noteiktais, jau atbilst Stambulas konvencijas 60. pantā prasītajam, un uz Konvencijas pamata nav nepieciešams ieviest izmaiņas patvēruma piešķiršanas politikā. Kamēr Konvencija patvēruma tiesības pieprasa piešķirt balstoties uz dzimumā balstītu vardarbību kā vajāšanas pazīmi, arī Latvijas Patvēruma likums jau nosaka, ka par vajāšanu tiek atzīta fiziska vai garīga vardarbība, tai skaitā seksuāla vardarbība, kas vērsta piederības dēļ pie noteiktas sociālās grupas, šajā gadījumā, sievietēm.

Stambulas konvencijas 60. pants: “Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm tiek atzīta par vajāšanu 1951 gada Konvencijas par bēgļa statusu 1 panta A punkta 2) apakšpunkta izpratnē un par būtisku kaitējumu, kas ir pamats papildu aizsardzībai.”

Patvēruma likuma 37.pants. Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi

(1) Uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas šā likuma 45.panta nosacījumi.

38.pants. Vajāšanas jēdziens

(1) Par vajāšanu šā likuma 37.panta pirmās daļas izpratnē atzīstamas:

1) darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu;

2) vairākas darbības, arī cilvēktiesību pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajam veidam līdzīgā veidā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās darbības var būt:

1) fiziska vai garīga vardarbība, ieskaitot seksuālu vardarbību;

(…)

Stambulas konvencija: kas Latvijā vēl darāms?

1. Krīzes dzīvokļu pieejamība katrā pašvaldībā (nesen ieviests – 1.07. saistībā ar rehabilitācijas sistēmas uzlabojumiem, bet vēl nav tik aktīvi iedarbināts)
2. Centri no seksuālās vardarbības cietušām personām (Igaunijā tādi ir pie 4 reģionālajām slimnīcām)
3. Atbilstošu sankciju ieviešana par seksuālu uzmākšanos, kas šobrīd Latvijā tiek regulēta tikai darba likumā darba vides kontekstā;
4. Specializētas un regulāras apmācības policistiem, tiesu sistēmas darbiniekiem utt., tai skaitā par institūciju sadarbību;
5. Efektīva starpinstitūciju sadarbības mehānisma izveidošana/pilnveidošana – šobrīd tāda nav, un cīņa pret vardarbību ir ļoti nekoordinēta;
6. Cietušās personas piekļuve specializētiem atbalsta pakalpojumiem uz atbilstošu iedzīvotāju skaitu, kurus sniedz speciālisti, kuri ir apmācīti strādāt ar vardarbības upuriem;
7. Viena vai vairākas koordinējošās iestādes, kas atbildētu par vardarbības novēršanas politiku, uzraudzību un īstenošanu;
8. Regulāra statistikas datu ievākšana un izpēte par vardarbības galvenajiem cēloņiem, sekām, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu, novēršanas un apkarošanas pasākumu efektivitāti;
9. Regulāra dažādu valsts finansētu reklāmas kampaņu organizēšana par vardarbības tematiku;
10. Regulāru nacionālo plānošanas dokumentu izstrāde vardarbības prevencijai un izskaušanai;
11. Un, protams, monitoringa pieejamība no GREVIO, kas regulāri veic progresa auditus, norāda uz nepilnībām un uzslavē par paveikto – un caur to arī var redzēt iespējas uzlabot konkrētus likumus un atrasties pieredzes apmaiņas procesā ar citām, ratificējošām valstīm;