LAI MEITENES NEPAMET SKOLU!
Pieredze un risinājumi Kirgizstānā un Tadžikistānā
Nepieciešamība attīstīt ekonomiskās iespējas Centrālās Āzijas valstu sievietēm un meitenēm, vairojot viņu patstāvību un nodrošinot iespējami labāku izglītību, pasargājot meitenes no agrīnām laulībām un mazinot pret viņām vērsto vardarbību, veidoja pamatu diskusijām un informācijas apmaiņai divu dienu semināros, kuri notika 31.oktobrī un 1. novembrī Ošā (Kirgizstānā, Ošas apgabalā) un 4. un 5. novembrī Kairakumā (Tadžikistānā, Sogdas apgabalā).
Semināros kopumā piedalījās vairāk kā 40 dalībnieku – skolotāji, skolu direktori, minēto apgabalu izglītības pārvalžu darbinieki, pašvaldību deputāti, nevalstisko un jaunatnes darba organizāciju pārstāvji, vecāki.
Tieši nabadzība un ekonomiski smagie apstākļi, kā arī pašu vecāku izglītības trūkums ir galvenie iemesli tam, ka meitenes minētajās valstīs tiek pakļautas agrīnām laulībām un seksuālās, fiziskās un emocionālās vardarbības riskam. Gan Tadžikistānā, gan Kirgizstānā tiek normalizēta sieviešu diskriminācija, skaidrojot to ar sabiedrībā akceptēto kultūru un kādu pašiem vien saprotamu īpašo mentalitāti, ir augsta vardarbības tolerance un ļoti ierobežota piekļuve pakalpojumiem, kas aizstāv meiteņu un sieviešu tiesības.
Semināra dalībnieki, reprezentējot arī kopējo sabiedrības zemo izpratni par nabadzības un dzimumu līdztiesības tiešo saikni, akūti norādīja uz nepieciešamību veikt dažādus un neatliekamus pasākumus dzimumu līdztiesības veicināšanai un vardarbības pret meitenēm un agrīno laulību novēršanai – nodrošinot piekļuvi informācijai, mainot realitāti atbilstoši likumdošanā noteiktajam, vairojot personisko un institūciju atbildību, uzlabojot izglītības politiku un izglītības programmu saturu un galu galā atrodot iespēju runāt atklāti, kā norādīja viena no semināra dalībniecēm Tadžikistānā Bihodžala Rakimova: “Mēs vismaz savā vidē varam runāt atklāti!”
Aicinājums runāt atklāti iedrošināja semināra dalībnieces Tadžikistānā runāt par pieaugošo pašnāvību skaitu tieši meiteņu pusaudžu vidū un to, ka katra trešā meitene līdz pilngadības sasniegšanai Tadžikistānā tiek izprecināta, kaut formāli likums to aizliedz un paredz simbolisku sodu (120 somoni), kas visbiežāk jau ir iekļauts kāzu izdevumos. Bieži nepilngadīgo meiteņu izprecināšana notiek sasteigti un tam par iemeslu var kļūt visneloģiskākie iemesli, piemēram, slima vecmāmiņa, kura grib redzēt mazmeitas kāzas. Reliģiskie līderi novada ceremoniju, ar kuru saskaņā meitene kļūst par sievu, bet, pārkāpjot likumu, laulība netiek reģistrēta oficiāli un meitenes zaudē jebkādas tiesības, šķiršanās gadījumā paliekot bez iztikas. Centienā ierobežot agrīno laulību slēgšanu, ir izdots rīkojums uzskaitīt visus valstī praktizējošos mullas, tādējādi radot nosacītu kontroli, kas pagaidām nav nesis vērā ņemamu uzlabojumu.
Kā ievērojamu trūkumu meiteņu atbalsta sistēmas veidošanai tiek minēts sociālo pedagogu neesamība un psihologu trūkums skolās. Psihologi vairāk formāli strādā tikai Tadžikistānas lielākajās skolās, skolu medpunktos parasti nav medicīnas darbinieku un līdz ar to nav nekādu iespēju saņemt medicīnisku palīdzību. Kā norādīja semināra dalībnieces, formāli eksistē meiteņu un sieviešu padomes, kuras realitātē nefunkcionē, bet gan “sēž bērēs un seko neizglītotiem mullām, kuru vienīgās zināšanas ir par to, ka Korāns atļauj četras sievas”.
Savā pieredzē par to, kā meitenes iespējami ilgāk noturēt skolā, dalījās Devashtič rajona pārstāves, kuras skolā organizē kursus “Kā būt labām sievām” un pierunā vecākus ļaut meitenēm apmeklēt šos kursus, līdz ar to ļaujot meitenēm iegūt izglītību un vienlaikus vairojot meiteņu pašvērtību. Tieši meiteņu pašvērtējuma vairošana un personības stiprināšana bija viens no galvenajiem fokusiem, izstrādājot rīcības plānus nākamajiem 2 darbības gadiem.
Semināra dalībnieki Ošā, runājot par neaprakstāmo plaisu starp tiesību aktiem un realitāti Kirgizstānā, dalījās stāstos par meiteņu un sieviešu piespiedu darbu, agrīno grūtniecību, meiteņu tirdzniecību, akcentējot un apzinoties riskus, reliģisko līderu spiedienu, līgavu nolaupīšanu, izvarošanu ģimenē, ekonomisko izolētību un vervēšanu darbam Sīrijā, kas rada neaizsargātību pret seksuālo ekspluatāciju un cilvēku tirdzniecību un neļauj veidot izpratni par vardarbību kā noziedzīgu nodarījumu.
Kirgizstānas specifiskā problēma ir līgavu nolaupīšana, kas padziļina jauno meiteņu beztiesību, kaut 2012. gadā ir pieņemtas likuma izmaiņas, kas aizliedz līgavu laupīšanu. Praktiski visas Kirgizstānā satiktās dažāda vecuma sievietes un meitenes, kuras jau bija izprecinātas, atzina, ka ir tikušas nolaupītas. Internātskolas direktors Irišanovs Ironobaeks no Ošas apgabala dalījās pieredzē, ka vecāki bieži pamet savus bērnus, atstājot tos it kā radinieku aprūpē, taču nespējot par bērniem pienācīgi rūpēties, tie tiek iekārtoti internātskolās. Šo bērnu vecāki bieži ir devušies peļņā uz ārvalstīm, ir atkarīgi no alkohola vai narkotikām. Bērniem sasniedzot pusaudžu gadus, vecāki pēkšņi ierodas internātskolā, lai pieprasītu bērnus izņemt no skolas. Pusaugu zēni tiek nodarbināti mājsaimniecībās, bet meitenes izprecinātas. Meitenes ir ievainojamas un ietekmējamas, pakļautas vecākiem un viņu gribai, viņu izvēles nav iespējamas, savukārt vecāku lēmumus ietekmē vietējās kopienas un reliģiskie līderi. Radikālā islāma ietekme akceptē meiteņu pakļaušanu un ‘izglītības kaitīgumu’ meitenēm.
Kara – Suu pārstāvji dalījās stāstos par milzīga apjoma vietējo iedzīvotāju vervēšanu darbam Sīrijā, no kurienes praktiski nepienāk nekāda informācija par tur aizbraukušo situāciju.
Semināru dalībnieki izstrādāja rīcības plānus turpmākajiem savas darbības 2 gadiem, dodot šiem plāniem virsrakstus (saukļus), kurus sekmīgi varētu lietot komunikācijas un kampaņu vajadzībām.
Rīcības plāni paredzēja konkrētus uzdevumus katram semināra dalībniekam un tika modelēti, attīstot starpinstitūciju sadarbību, to realizācijā paredzot pašvaldību, izglītības pārvalžu, skolu un vecāku tiešu iesaisti un savstarpēju atbalstu.
Tika modelēti diskusiju apļi un darba grupas, apzinot lobijus, lai saņemtu atļaujas un iesaistītu atbildīgās personas, attīstītas izglītības pasākumu un kampaņu idejas, atsaucoties no semināros iepazītās pasaules pieredzes un MARTAs darba modeļa, tika apspriestas vietējo, kā arī reliģisko līderu autoritātes, iesaistot konkrētās personas viedokļa veidošanā un sabiedrības izpratnes un atbalsta vairošanā, tika paredzēti konkrēti pasākumi, piemēram, flash mob, bērnu zīmējumu konkursi, teātra uzvedumi, bērnu un pusaudžu aktivitātes un izpratnes celšanai, paredzētas mediju aktivitātes un apzināti sabiedrības informēšanas kanāli.
