Ar šī gada nežēlīgo sievietes slepkavību Jēkabpilī un pēcāko intensīvo problemātikas izgaismošanu medijos un aktīvo Stambulas konvencijas ratificēšanas nepieciešamības aktualizēšanu, vardarbības mazināšana vairāk nekā jebkad ir dienas kārtībā gan sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesām, izglītības iestāžu darbiniekiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem visā Latvijā, gan arī nonākusi Labklājības ministrijas metodiski informatīvo sanāksmju Latvijas reģionos fokusā, atsevišķu uzmanību veltot bērniem un jauniešiem. Kopumā oktobrī īstenotas piecas sanāksmes – Cēsīs, Ludzā, Bauskā, Ventspilī un Rīgā, kur dalībnieki iepazinās gan ar valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem vardarbības apkarošanā un izglītojās par kaitējošu seksuālo uzvedību bērnu starpā, gan arī ielūkojās statistikā par vardarbību jauniešu vidū, un izzināja, kā ikviens savā profesionālajā darbībā to var labāk atpazīt un palīdzēt.
Apvaicājot sanāksmju dalībniekus, izkristalizējas tendences, kas raksturo jauniešu labbūtības līmeni un vardarbības pieredzi dažādos Latvijas reģionos. Ja Rīgas, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes jaunieši uzsver, ka viņiem pietrūkst kvalitatīva kopīgi pavadīta laika un sarunu ar vecākiem, tad Latgales jaunieši labbūtības jēdzienu neizprot un par to ikdienā nedomā. Viņiem aktuālāks ir nākotnes profesijas izvēles un nodarbinātības jautājums, jo neredz iespēju realizēties tur, kur ir dzimuši un auguši, – viņu sapņu profesiju nevienam nevajag, nav nedz darba, nedz dzīvesvietas, līdz ar to vienīgais variants ir aizbraukt.
Savukārt Vidzemes, Zemgales un Kurzemes jaunieši bieži sūdzas par augstu stresu mācību dēļ, kā arī pauž vēlmi iekļauties, piederēt iederēties. Apkārtējā vidē ir daudz stimulu un šķietamu paraugu (piemēram, sociālie mediji, influenceri utt.), tāpēc jaunieši jūtas apjukuši un nespēj apzināties savu personību, savas dotības un to, kas padara viņus īpašus. Trūkstot arī sarunu par globālo situāciju, karu, un to, kā tas ietekmē un ietekmēs dzīvi Latvijā.
Kas kopīgs visiem Latvijas reģioniem – it visur jaunieši pauž, ka jūtas apjukuši un vientuļi, un nevēršas pēc palīdzības, jo bažījas, ka to uztvers kā vājuma pazīmi. Savukārt par pieredzētu vai novērotu vardarbību neziņo, jo tas automātiski padara par “stukaču”, kas neko labu reputācijai nedara.
LM metodiski informatīvajās sanāksmēs sastaptie speciālisti arī uzsver, ka pēc pandēmijas jaunieši ir vēl vairāk aizvērušies un noslēgušies, pieaugušajiem neuzticas, jo nesaņem saprotošu un ieinteresētu attieksmi, atpazīst sevī depresijas pazīmes un trauksmi, savukārt pašvaldībās trūkst resursu, lai viņiem palīdzētu.
Sanāksmju dalībnieku pausto no savas pieredzes darbā ar jauniešiem apstiprina arī 2022. gadā Centrs MARTA veiktais pētījums “Jauniešu labklājība un vardarbība”, kurā piedalījās jaunieši vecumā no 13 līdz 18 gadiem un jaunatnes darbinieki no Latvijas, Bulgārijas, Rumānijas un Spānijas.
Pētījuma dalībnieki atklāj, ka, saskaņā ar viņu pieredzi, Latvijā valdība neadekvāti atbalsta pasākumus, lai novērstu vardarbību, un lai arī pastāv organizācijas, kuru mērķis ir vadīt lekcijas un seminārus par vardarbību, ar to ir par maz. Ir nepieciešams sistemātisks darbs skolās, taču tam nav piemērotu pedagogu. Skolotāji ir uz izdegšanas robežas un viņiem trūkst zināšanu par vardarbības profilaksi, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības izglītību.
Pētījuma rezultāti arī atklāj, ka par piedzīvotu vai novērotu vardarbību Latvijā ziņojuši 2 no 10 jauniešiem, bet lielākā daļa (30,4% ) ziņo, ka ir liecinieki vardarbībai 1-2 reizes nedēļā. Visizplatītākie vardarbības veidi ir emocionālā vardarbība un mobings. Dalībnieki arī dalījās detaļās par vidi, kurā viņi bija liecinieki, un formu, no kurām lielākā daļa parādīja, ka viņu vienaudži skolā tiek iebiedēti gan fiziski, gan mutiski.
Šeit automātiski rodas jautājums par klusēšanas kultūru vardarbības kontekstā mūsu sabiedrībā kopumā. Pētījums liecina, ka jaunieši nezina, pie kā vērsties, un ir daudz gadījumu, kad viņi kādam ziņo, bet tiek atturēti to darīt vēlreiz, jo ir saņemta negatīva attieksme (galvenokārt no skolotājiem), kuri neatbalsta ziņojumus par vardarbību.
Vaicāti par vardarbības novēršanas pasākumiem, vairumā gadījumu jauniešu un jaunatnes darbinieku viedokļi un uzskati ir līdzīgi: regulāras lekcijas/nodarbības, kas māca identificēt emocijas un tikt ar tām galā pašiem, kas novērstu iespējamus vardarbības uzliesmojumus to bērnu vidū, kuri ir pakļauti vardarbībai.
To apstiprina arī LM un Centrs MARTA 2023. gada rudenī rīkotā darbnīcu cikla “Kā mācēt attiecības?” aptaujas rezultāti: ja savas zināšanas par dzimumu līdztiesību un veselīgām attiecībām nodarbības lielākā daļa novērtēja ar 7 un 8 (25,4% un 30,2%), tad pēc nodarbības lielākā daļa (39,7%) ielika sev vērtējumu 9.
Arī jauniešu komentāri par nodarbību saturu, kurā viņi apgūst gan veselīgu un neveselīgu attiecību pamatus, gan izprot vardarbības jēdzienu, uzskatāmi liecina par viņu interesi, taču resursu nepieejamību.
“Šo visu vajadzētu zināt katram cilvēkam, lai justos droši attiecībās, starp draugiem un ģimenē”, “Manā vidē tiešām maz cilvēku zina par veselīgu un neveselīgu attiecību pazīmēm, kā uzvesties ar pretējo dzimumu utt. Tas būtu noderīgi ikvienam – gan sev, gan nākamajai paaudzei” un “Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi un par šīm tēmām vajag runāt sabiedrībā” ir tikai daži no tiem.
Jauniešiem Latvijā uzskatāmi ir nepieciešams pieaugušo – ģimenes, kompetentu un ieinteresētu pedagogu un jaunatnes darbinieku – atbalsts, jo jautājumi par vardarbības profilaksi, sevis izprašanu un veselīgām attiecībām ir ļoti aktuāli, taču pašu spēkiem atbildes nav rodamas, jo priekšplānā arvien izvirzās jautājumi par mācību vielas apgūšanu un pārbaudes darbu kārtošanu, labbūtību atstājot kaut kur otrajā (vai trešajā un pat ceturtajā) plānā bez īpašas uzmanības ikdienā.
Šis viss kopsavelk un atspoguļo mūsu sabiedrības attieksmi pret vardarbību kopumā – uzmanību mēs pievēršam vien tad, kad notiek traģēdija, taču resursus prevencijas pasākumiem ikdienā atlicinām nelabprāt, paši zāģējot zaru, uz kura sēž mūsu jaunieši.
Foto: “Pexels”, cottonbro studio
