Iepazīsimies, es esmu Vardarbība!
Zinu jau zinu – jūsuprāt, es neeksistēju, un ja arī eksistēju, tad kaut kur citur, bet ne šeit, jums blakus. Ne jūsu ielā, ne jūsu pagalmā un noteikti ne jūsu namā vai ģimenē. Un es neliegšos – man ļoti patīk šāda attieksme. Jo mazāk man pievērš uzmanību, jo vairāk es varu izpausties. Jo mazāk par mani runā, jo mazāk mani soda.
Sodu gan es pazīstu itin labi – no viņa es daudz skatos un mācos. Es gan nesodu tāpēc, ka kāds būtu ko nogrēkojies. Gluži pretēji – visbiežāk manu sodu saņem tie, kuri ne pie kā nav vainīgi. Tādi man patīk vislabāk – bez vainas vainīgie. Viņi nespēj man pretī bilst nevienu pašu vārdiņu, vien bailēs trīsēt un klusi raudāt smagas jo smagas asaras, sargājoties no manām stindzinošajām, dedzinošajām vai smacējošajām – kā nu kuru reizi man labpatīk – skavām. Un skauju es cieši – no manis tik viegli neaizbēgt!
Visbiežāk bez vainas vainīgie ir sievietes – viņas esmu izvēlējusies, jo sabiedrība jau izsenis to ir darījusi un aizvien turpina mīļuprāt darīt pati. Sieviete-māte, sieviete-mājsaimniece, sieviete-ķermenis, sieviete-īpašums, sieviete-prece, sieviete-otršķirība. Ja sieviete nav gana rātna un atļaujas gribēt būt kas vairāk, talkā nāk mans labais paziņa Sods. Reizēm tas izpaužas kā ignorēšana vai nievas, reizēm kā naida runa un lamuvārdi, reizēm kā jēlas brūces un sāpīgi zilumi. Reizēm kā piesmiets vai atņemts ķermenis un brīvība, reizēm kā cietas un neizdzēšamas rētas dvēselē. Reizēm kā nāve, reizēm – viss kopā.
Bez vainas visvainīgākie ir bērni. Es atņemu viņiem bērnību un mājas, liedzu drošību un mīlestību. Iemācu kaunu un bailes, nedodu iespēju izpausties un apgūt pasauli savā ritmā. Apklusinu viņu bezrūpīgos smieklus un ticību sev, sēju mazvērtību, dusmas un iemācu pāridarīšanu – gan sev, gan citiem. Bez vainas visvainīgākie cieš no manis visvairāk, jo viņi par sevi iestāties nespēj. Par viņiem ir jāiestājas pieaugušajiem. Viņus ir vienlaikus jāsargā un jāstiprina, jāiedrošina un jāpalīdz atrast savu balsi, lai pēcāk viņi prastu un spētu iestāties par sevi arī paši.
Vai kāds to dara? Jā.
Vai ar to pietiek? Nē.
Protams, es pļauju arī vīriešus, kā nu ne, viņi nav nekāds izņēmums! Bet par to runā vismazāk. Tieši tā pati ieraža, kas paredz, ka sievietes un bērni nav pietiekami “īsti cilvēki”, nosaka arī to, ka “īsti cilvēki” neko cilvēcīgi nemaz nedrīkst būt. Emociju izrādīšana ir vārgulība, kas piemīt vien sievietēm un bērniem. Izņemot, protams, dusmas, – tās gan ir īsteni vīrišķīgas! Jo skaļākas, citus aizskarošākas, pazemojošākas un postošākas, jo labāk. Iejūtība, atklātība, līdzvērtīga saruna, sadarbošanās vai palīdzības lūgšana – to ne, tas lai paliek sievietēm un bērniem. Vīrs un vara, vīrs un vārds.
Kur es dzīvoju? O, visur un nekur! Jūs pat nevarat iedomāties, cik man ir daudz un dažādu mājvietu. Mani var sastapt apskretušā lietuviešu projekta blokmājā, ļaužu pilnā restorānā Klusajā centrā un svaigi izremontētā privātmājas bērnistabā. Es esmu klātesoša pilnā trolejbusā, mazpilsētas viensētā un elitārā skolā. Sociālās aprūpes centrā, modernā atvērtā tipa birojā un volejbola treniņā jauniešiem. Trokšņainā lielveikalā, šķietami rāmās pludmales kāpās un nekurienes vidū. Sevišķi labi es jūtos internetā – tur es varu izlikties, par ko vien vēlos, un izdarīties, kā vien vēlos.
Mana sabiedrotā ir Bezdarbība, kas reizēm pamanās nodarīt vēl vairāk ļaunuma nekā es, jo ir klusa, samiernieciska, nosodoša. Pateicoties Bezdarbībai, es varu brīvi staigāt, kur vien kāroju, kļūstot arvien stiprāka un atļaujoties arvien vairāk. Bezdarbība mani labi baro – līdzīgi kā jūsu dzelžainie aizspriedumi, atpakaļrāpulīgie stereotipi, neiejūtība, palīdzīgas rokas un atbalsta nesniegšana, vainošana un kaunināšana. Bezdarbība man dod tik ļoti nepieciešamo laiku, lai es varētu plest savas rokas plašāk un satvert jo spēcīgāk, kļūstot par vienu no jums, savējo.
Un kā jūs mani apturēsiet tad?
Sabīne Košeļeva
