Aicinājums 8. martam
Par 8. martu mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir divi, pretēji uzskati. No mana kā sieviešu tiesību aktīvistes viedokļa aplami ir abi. Un līdz smieklīgumam likumsakarīgi, kādi spēki katru no tiem pauž.
Vieni gribētu reanimēt 8.martu tādā formā, kā tas tika piekopts padomju laikā – ar puķēm, tortēm, šampaniešiem un komplimentiem, zināmā mērā “atpērkoties” par diskrimināciju visa gada garumā. Saprotiet mani pareizi – man patīk saņemt ziedus un arī tortes garšo, bet runa ir par šīs konkrētās dienas jēgu un īsto nozīmi. Otrie, kuru avangardā ir nacionāli konservatīvie spēki, par 8.martu vispār negrib ne dzirdēt. “Kāds 8.marts?! Mums taču ir Mātes diena. Neesi māte – pati vainīga! Kāda sieviešu solidaritāte?! Sievietes vieta ir mājās, ķēķī. Un nekādas pašnoteikšanās. Teiksim, ka jādzemdē – dzemdēs! Tik, cik gribēsim. Sievietes tiesības ir izvēlēties lakatiņa krāsu, bet par viņas ķermeni lems vīrieši un valsts!”
Savukārt, citviet Eiropā šajā dienā sievietes dodas demonstrācijās par būtiskiem sieviešu tiesību jautājumiem – piemēram, Dānijā katru gadu sievietes atgādina par sievietes tiesībām uz savu ķermeni un personības integritāti, aicinot valdību vērsties pret seksa pircējiem. Bet varbūt mums, Latvijā, šādu problēmu nav, tāpēc nav vajadzīga arī cīņa? Situācija ir visnotaļ interesanta – no vienas puses, mums ir aktīvas un veiksmīgas sievietes ekonomikā un politikā, pasaules ekonomikas foruma reitingos pēdējos gados riņķojam no 15. līdz 20. vietai, turpretī, no otras puses ir ārkārtīgi augsts intīmo partneru vardarbības līmenis pret sievietēm. Turpinās arī seksa tirdzniecība, iesaistot pat nepilngadīgas meitenes. Pēdējā gada laikā MARTAs redzeslokā ir ne tikai sievietes, kas stāsta par to, kā savervētas bērnībā, bet arī bērni.
Kā tad ir ar sieviešu solidaritāti? Vai veiksmīgās sievietes iestājas par sievietēm, kurām klājas smagi, ciešot pazemojumus savās mājās, vai kuru ķermeņi tiek pārdoti vīriešu varaskāres (tieši tā – primārais motīvs ir varaskāre, nevis “pliks” sekss) apmierināšanai?
Jāatzīst, ka patriarhālās sabiedrības tradīciju iespaidā daudzas sievietes aktīvāk nekā paši vīrieši apkaro sieviešu tiesības uz brīvu, drošu un veiksmīgu dzīvi, šo darbību izpušķojot ar šķietami pareiziem lozungiem par dzīvību, ģimeni, tikumību, vienlaikus aizmirstot par reāli pastāvošu vardarbību un nelīdztiesību. Ir zināmu stāvokli sasniegušas sievietes, kas jūtas pietiekami ērti savā dzīvē, un īpaši “neiespringst” par sava dzimuma bēdu māsām, norakstot visu ar “tāda viņai karma”. Tas ir tikai viens no patriarhālās kultūras fenomeniem, kas palīdz atražot nelīdztiesīgu sabiedrību. Skaidrs, ka šīs sievietes ir mūsu sabiedrības produkti un, centīgi mēģinot atbilst īstās sievietes standartam, būt pieņemtām un atzītām savā vidē, viņas čakli atražo stereotipus, diskriminējošas uzvedības manieres un vienaldzību pret savām māsām.
Ko tad darīt? Vēršos ar aicinājumu pie visām sievietēm. Pie visām veiksminiecēm karjerā un dzīvē - vai tā ir politika, vai bizness, valsts pārvalde vai kas cits - apzināties šīs vēsturiski iesīkstējušās shēmas, kas pazemo un diskriminē sievietes, padara viņu dzīves daudz ievainojamākas un aktīvi izmantot savu amatu, resursus un talantus, lai atbalstītu cīņu par sieviešu cilvēktiesībām! Darbu, kas drupina un jauc nelīdztiesības shēmas un tradīcijas, lai sievietes varētu dzīvot brīvi un droši, pilnvērtīgi īstenojot savus talantus!
