Vai māksla var dot spēku jeb "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"
Pasaule joprojām jūtas izaicināta. Joprojām ir daudz neatrisinātu problēmu, tostarp arī attiecībā uz vardarbību, dzimumu lomām un to, kam pieder vara. Varas jautājumu un spēju būt aktualizē režisores un aktrises Ivetas Poles veidotais darbs, kurš tapis, darbojoties starptautiskā aktieru ansambļa un citu iesaistīto profesionāļu komandā – "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums".
Izrāde ir uzlūkojama arī kā savdabīga “atbilde” 1486. gadā sarakstītajai “Malleus Maleficarum” jeb "Raganu veserim", kas vairākus gadsimtus bija pasaulē pārdotākā grāmata pēc Bībeles un kalpoja par rokasgrāmatu tiem, kuri ar visabsurdākajiem apgalvojumiem vērsās pret visiem, kas bija citādi, jo īpaši pret sievietēm. Man jāatzīst, es kā izrādes skatītāja jutos ļoti iesaistīta savās pārstāvētajās lomās, kuras katrā izrādes mirklī lika man reaģēt mazliet citādi – es biju sieviete, tad māte, tad cilvēks, tad izaicinātāja, tad nesavtīga devēja un radītāja...
Izrāde ir vizuāli, vokāli un scenogrāfiski ļoti iespaidīgs stāsts par dzimšanu un atdzimšanu; atgriešanos pasaulē, kurā vēl nebija dzimumu pārākuma problēmas, kuru vēlāk aktualizēja patriarhālisms un mizogīnija visdažādākajās, reizēm pat ļoti izsmalcinātās formās, piedēvējot sievietēm maģiskas spējas, kuras, visticamāk, vajadzēja apkarot un apspiest.
Sievietes lomas pētīšana, izmantojot mākslu, ir ne tikai atbilde uz mēģinājumiem minimizēt sievietes spēku, bet arī tā ir atbilde uz notiekošo pasaulē kopumā. Tā ir sievietes pašcieņas un vērtības rekonstrukcija, kura tieši pašlaik ir tik ļoti nepieciešama.
Sociālie piedēvējumi, stereotipi, tiesību liegšana, ierobežošana vai, galu galā, tieša vēršanās pret sievieti kā sava dzimuma pārstāvi, kā tas notiek daudzās pasaules valstīs, liek domāt, analizēt un cīnīties – izmantojot arī mākslas valodu. Atkal un atkal stāstot stāstus par līdztiesību, par svarīgo – par sāpēm un atvieglojumu, par pāridarījumiem un tiesībām, par ierobežojumiem un brīvību. Tās ir universālas vērtības, ko pierāda arī tas, ka izrādē ir iesaistītas vairāku paaudžu aktrises, taču viņu kopdarbs ir absolūti organisks un atspoguļo ikkatras sievietes sievišķās būtības aspektu, neatkarīgi no etniskās piederības vai pārstāvētās kultūras.
Nav šaubu, ka vai katrā pasaules nostūrī sievietes laiku pa laikam uzdod jautājumu: “Vai es jūtos laimīga, pilnvērtīga, pamanīta, mīlēta?”. Dažos gadījumos atbilde ir: ”Jā!”, taču milzīgam sieviešu skaitam būs noliedzoša atbilde. Viņas cieš tikai tāpēc, ka ir kaut kādā veidā atšķirīgas – viņas vienkārši ir Sievietes. Ar savu iekšējo mentālo un fizisko telpu, pār kuru nevajadzētu būt varai nevienam, bet ko tik ļoti gribas pārvaldīt apspiedējiem.
Atgriežoties pie izrādes, šķiet, tā visvairāk ir par spēku un atdzimšanu. Nav šaubu, ka visi, kas skatīsies izrādi, jutīsies iespaidoti – visvairāk tāpēc, ka māksla atkal un atkal liek uzdot jautājumus, kuri ir nozīmīgi mums visiem. Par to, kas ir Sieviete. Vīrietis. Attiecības. Laime. Vara. Brīvība. Cilvēks.
Viņas un Viņš: Iveta Pole, Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkana (Dānija), Lea Blaua (Horvātija), Maarja Nuuta (Igaunija), Martina Gordžina (Malta), Irēna Grauda, Kristiāns Aglonietis, Anna Ansone, Karolina Tamma (Igaunija).
__________________________________________________________________________________________________________
Pēc pirmizrādes Centra MARTA politikas koordinatore Beata Jonite bija uzaicināta piedalīties diskusijā kopā ar izrādes režisori Ivetu Poli, mākslinieci Angesi Krivadi, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni Rudīti Losāni un izrādes producenti Ievu Niedru, lai diskutētu par sieviešu diskrimināciju un vardarbību ģimenē. Sarunu vadīja Žaņa Lipkes memoriāla direktore un aktīviste Lolita Tomsone.
Foto: "Initium", raksta autore: psihoterapeite Kristiāna Lapiņa
