Domājot par dzimumu līdztiesību kā būtisku pilsoniskās sabiedrības un lēmumu pieņemšanas procesu sastāvdaļu, esam apkopojuši dažus viedokļus par to, cik būtiski aktualizēt sieviešu lomu virzot, vadot un veicinot dažādus sabiedrībai nozīmīgus procesus reģionālā un nacionālā līmenī.
#1
"Sieviešu nav, te ir tikai bērni: Rēzeknes pašvaldības vēlēšanu 2021 prioritātes"
Autore: Ligija Purinaša, “Centrs MARTA” Rēzeknes filiāles vadītāja
Raksts tapis projekta “Sieviešu tiesību kultūra - Demokrātijas stūrakmens” ietvaros.
Projektu “Sieviešu tiesību kultūra - Demokrātijas stūrakmens” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Projekta mērķis ir stiprināt sieviešu tiesību kultūru un dzimumu līdztiesīga pilsoniskuma apziņu Latvijā.
Runāt par vēlēšanām nozīmē runāt par demokrātiju un pilsonisko aktivitāti. Vēlme pašnoteikties, uzņemties atbildību un darīt maksimāli labāko iespējamo, lai efektīvi pārvaldītu un pozitīvi attīstītu vidi ap sevi, ir ļoti dabiska cilvēka vēlme. Taču valstīs, kur leģitīmu, demokrātisku pārvaldi ieilgušas vēsturiskās situācijas dēļ realizēt ilgstoši nav bijis iespējams, ir asi jūtams demokrātisko tradīciju pieredzes trūkums. Tas ir raksturīgs postpadomju valstīm, arī Latvijai, un tiem šo valstu reģioniem, kurus ilgstoši un diemžēl jau tradicionāli raksturo augsts bezdarbs, zemas algas, iespēju trūkums un kopumā diezgan depresīva noskaņa. Tātad Latgales reģionam, kas ir arī pierobežas teritorija, Eiropas Savienības galējā austrumu robeža.
Pašvaldības vēlēšanas 2021
Tradicionāli par Latgales sirdi dēvē Rēzeknes pilsētu. Latvijas pašvaldības vēlēšanām 5.jūnijā Rēzeknē pieteikti pieci saraksti: Nr.1 Saskaņa sociāldemokrātiskā partija, Nr.2 Apvienība Iedzīvotāji, Nr.3 Jaunā konservatīvā partija (JKP), Nr.4 Nacionālā apvienība, Latvijas Zaļā partija, Jaunā Vienotība, Politiskā partija Latvijas Reģionu Apvienība, Latgales partija (NA VL-TB/LLN, LZP, JV, LRA, LP) un Nr.5 Progresīvie. Kopā tie ir 80 kandidāti vecumā no 20 līdz 72 gadu vecumam, kuri lielākoties dzīvo vai strādā Rēzeknē.
Katra no partijām piedāvā savu skatījumu uz pilsētas attīstību, taču cik lielā mērā katra no tām aktualizē dzimumu līdztiesības principa ievērošanu; izpratni par ģimenes jēdzienu; īpašu atbalstu sievietēm; vajadzību pēc drošības; vardarbības prevenciju; sociālās ievainojamības novēršanu? Kas tiek solīts partiju programmās un kāpēc rodas priekšstats, ka tās ir rakstītas pasaulei, kurā valda patriarhāts? Šie jautājumi ir ārkārtīgi būtiski arī mums, Centrā Marta, jo mēs esam vienīgā sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas Latvijā, kas ir par līdztiesīgu un vienlīdzīgu pilsonisko sabiedrību.
Konteksts
Lai labāk saprastu Latgales reģiona un jo sevišķi Rēzeknes pilsētas nozīmi tajā, nepieciešams īss ievads mūsdienu vēsturē. 20.gs. 90.gadu sākumā Rēzekne bija rūpniecības pilsēta, kurā bija attīstīta ražošana, taču pāreja uz tirgus ekonomiku nespēja nodrošināt rūpniecības ilgstpējību un noieta tirgu, kas veicināja lielo uzņēmumu bankrotu. Tas savukārt sekmēja strauju bezdarba līmeņa celšanos. Darba iespēju trūkuma dēļ cilvēki bija spiesti pamest pilsētu vai pārkvalificēties. Jauni uzņēmumi veidojās, taču tie nebija lieli, tāpēc likumsakarīgi, ka 21.gs. pirmajā desmitgadē strauji samazinājās arī Rēzeknes iedzīvotāju skaits. Jāpiezīmē, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, liela daļa iedzīvotāju devās peļņā uz ārzemēm, cerot tur ilgi nepalikt, taču 2008.gada krīze daudziem lika palikt mītnes zemēs.
Otrajā 21.gs. desmitgadē Rēzeknē saglabājās iedzīvotāju skaita samazinājums. To visai spilgti demonstrē statistikas dati, kas pieejami Rēzeknes pilsētas domes mājaslapā: 2008.gadā Rēzeknē bija 35 126 iedzīvotāji, bet 2019.gadā – 27 820, savukārt darba devēju skaits ir samazinājies 20 reizes – no 2008.gada 1264 līdz 95 2019.gadā. Alga uz “rokas” pilsētā ir augusi no 387 eiro 2008.gadā līdz 615 eiro 2019.gadā. Būtiski nav mainījies pilsētā pastrādāto noziegumu skaits: 2008.gadā tika fiksēti 744 noziedzīgi nodarījumi, savukārt 2019.gadā – 639, kas, salīdzinot iedzīvotāju skaita izmaiņas un noziegumu skaitu, būtībā nozīmē, ka noziedzīgo nodarījumu skaits pat ir nedaudz pieaudzis. Jāpiebilst, ka pašvaldības policija Rēzeknē tika likvidēta 2014.gadā. Arī sociālo pabalstu saņēmēju skaits pēdējo gadu laikā ir audzis: no 5106 2008.gadā līdz 6252 2018.gadā.
Dzimumu līdztiesības princips
Statistikas dati rāda, ka 2017.gada pašvaldības vēlēšanās tikai 34% sieviešu bija deputātes, savukārt pašvaldību vadītāju amatu aizņem tikai 24,4% sieviešu – tātad tikai katras ceturtās pašvaldības priekšgalā ir sieviete. Būtu aplami domāt, ka dzimumu līdztiesība un sieviešu pārstāvniecība lēmumu pieņemšanā būtu kaut kas organisks, kaut kas tāds, kas neprasa pūles un darbu. Tieši otrādāk – sievietes, kam diemžēl sabiedrībā jau tradicionāli raksturīgs neatalgots darbs mājās un rūpēs par bērniem, ir diezgan sarežģīti to apvienot ar politisko aktīvismu, tas prasa daudz laika un pūļu. Risinājums šai problēmai varētu būt līdztiesīgs atbildības un mājas rūpju sadalījums abu dzimumu vidū.
Uzmetot aci Rēzeknes pilsētas pašvaldības vēlēšanu partiju kandidātu sarakstiem, manāms, ka tikai divām partijām izdevies ievērot dzimumu līdztiesības zelta principu: 50% kandidātu sieviešu un 50% kandidātu vīriešu. Tās ir Apvienība Iedzīvotāji un Progresīvie. Savukārt vismazākais sieviešu deputāšu kandidātu īpatsvars ir JKP – tikai 18,8%. Gan Saskaņai, gan piecu partiju apvienotajam sarakstam dzimumu proporcija ir līdzīga – 56,2% vīriešu un 43,8% sieviešu.
Taču atšķirībā no Saskaņas, kura priekšgalā tiek virzīts jau līdzšinējais Rēzeknes pilsētas mērs, piecu partiju apvienotā saraksta priekšgalā kā pirmais numurs pilsētas mēra krēslam tiek virzīta sieviete līdere – Ināra Groce. Tāpat sievietes kā līderes tiek virzītas no Apvienība Iedzīvotāji (Zane Vancāne) un no partijas Progresīvie (Leila Rasima). Tas liek domāt, ka pakāpeniski arī Rēzeknē pieaug sieviešu loma pašvaldības procesos, un sieviešu līderība kļūs aizvien nozīmīgāka 21.gadsimta politikas nostādne gan reģionālā, gan valstiskā līmenī. Te gan jāpiebilst, ka sieviešu pārstāvniecība nav organiska – lai tā attīstītos, nepieciešams milzīgs darbs ilgtermiņā.
Ģimene = bērni, ≠ sieviete
Visu partiju priekšvēlēšanu programmās minēts vārds “ģimene”, kas norāda, ka ģimenes institūtam tiek veltīta samērā liela politisko spēku uzmanība. Piemēram, sociāldemokrātiskā partija Saskaņa aktualizē atbalstu daudzbērnu ģimenēm (brīvpusdienas, nometnes) un ģimenēm, kurās aug īpašie bērniņi (sola 50% atbalstu auklei, ja bērniņš nevar apmeklēt PII). Arī piecu partiju apvienotais saraksts savā uzmanības centrā licis daudzbērnu ģimenes, solot subsidēt kultūras un sporta pasākumus, kā arī aktualizējot ģimeņu laimi un pārticību (kas panākama ar godīgu darbu) kā vienu no labklājības stūrakmeņiem. Neatpaliek arī JKP – akcentējot atbalstu ģimenēm ar diviem vai vairāk bērniem (atlaide vienīgā mājokļa iegādei Rēzeknē, kā arī aktualizējot atbalstu jaunajām ģimenēm un maznodrošinātā statusa saņemšanu līdz 400 eiro pirmajam vai vienīgajam ģimenes loceklim). Savukārt Progresīvie uzmanību pievērš jaunajām ģimenēm: “Ģimenes ir pārtikušas un seniori jūtas piederīgi.” Nevienā no partiju piedāvājumiem netiek aktualizēts Dzīvesbiedru likumprojekts vai ģimenes bez bērniem, kas liek domāt, ka dominē tradicionālā izpratne par ģimeni, kas sevī ietver divu pretēju dzimumu pārstāvju savienību, kuras neatņemama sastāvdaļa ir kopējie bērni. Vai par ģimeni Rēzeknē var dēvēt arī sievieti un vīrieti, kas dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, – nezinu. Visticamāk, ka ne.
Priekšvēlēšanu piedāvājumos nav aktualizēts nedz sociālais, nedz psiholoģiskais atbalsts vientuļajām māmiņām, kuras Rēzeknē pēc CSP datiem veido 39% (2866) no Rēzeknē esošajām ģimenēm ,savukārt tikai piecu partiju apvienotais saraksts saredz, ka nepieciešams uzlabot pilsētas infrastruktūru, padarot ērtākas pastaigas jaunajām māmiņām ar bērnu ratiņiem. Īsti neviens nav domājis par sieviešu fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram, par to, ka Rēzeknē vajadzētu piesaistīt papildu ginekoloģijas un dzemdniecības speciālistus, lai nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visu sociālo slāņu sievietēm. Arī sabiedrisko labierīcību trūkums pilsētā nav izvirzīts kā prioritārs, lai gan zināms, ka sievietēm tās nepieciešamas gan fizioloģisku iemeslu dēļ (mēnešreizes, grūtniecība), gan tāpēc lai, piemēram, nomainītu bērnam autiņus, pabarotu ar krūti utt.
Atšķirībā no sieviešu interešu aizstāvības, par bērniem gan tiek solīts domāt plaši un daudzpusīgi. Saskaņa sola īpašajiem bērniem rehabilitācijas un atbalsta centru ar plašu bezmaksas pakalpojumu klāstu. Piecu partiju apvienotais saraksts sola palielināt bērnudārzu skaitu pilsētā, atbalstīt iniciatīvas alternatīvu bērnudārzu un skolu izveidē, kā arī izveidot atbalsta punktus bērnu attīstības veicināšanai un socializācijai. JKP apņemas nodrošināt bērnu rotaļu laukumu izveidi un sola jauniešu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā un aktīvajā pilsētas dzīvē. Apvienība Iedzīvotāji aktualizē sporta laukumu izbūvi, bet Progresīvie sola drošus veloceliņus bērniem, bērnu laukumus, sporta pasākumus dažādiem vecumposimiem un programmēšanas kursus bērniem. Vienvārdsakot, – plaši un daudzpusīgi.
Drošība un vardarbības (ne)prevencija
Neviena no Rēzeknes pilsētas pašvaldībā kandidējošajām partijām savā programmā kā atsevišķu tālejoši risināmu problēmu nav izvirzījusi vardarbību ģimenē, mobingu skolās vai bosingu darba vietās. Vienīgi piecu partiju apvienotais saraksts saskata, ka pašvaldības policijas neesamība Rēzeknes pilsētā ir problēma, kas būtu jārisina, un viņi sola to atjaunot. Tāpat viņi, starp citu, sola rūpēties par mikroklimatu ārstniecības iestādēs, lai apmierinātu katra cilvēka vajadzību pēc veselības aprūpes.
Lai gan nevienas partijas priekšvēlēšanu programmā arī nav minēts, ka tā aicinātu izglītot jauniešus par vardarbības prevenciju vai veselīgu attiecību veidošanu, tomēr jauniešu vajadzībām uzmanība tiek pievērsta. Atšķiras tikai katras partijas interpretācija par to, ko tad īsti jauniešiem vajag. Piemēram, Saskaņa sola veloceliņus, studentu nodrošināšanu ar prakses vietām un jauniešu mājas izveidi. Apvienība Iedzīvotāji sola uzlabot infrastruktūru. Piecu partiju apvienība piedāvā atbalsta punktus arī jauniešu attīstības veicināšanai un socializēšanai. JKP ir gatavi jauniešus pat iesaistīt lēmumu pieņemšanā un aktīvajā pilsētas dzīvē (stipendiju piešķiršana studentiem Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā stratēģiski nozīmīgās studiju programmās,budžeta līdzekļu piešķiršana jauniešu iniciatīvu projektiem). Savukārt partija Progresīvie (kurā, starp citu, vidējais kandidāta vecums ir 27,1 gadi un kuri vecuma ziņā ir vistuvāk jauniešiem) sola veidot studentu pilsētu un mākslas un inovāciju kvartālu, nodrošināt IT un programmēšanas kursus jauniešiem, kā arī pievērsties jauniešu mentālajai veselībai.
Sociālās ievainojamības novēršana
Pētījumos ir pierādīts, ka ekonomiskā ievainojamība ir viens no aspektiem, kas sekmē sieviešu iesaistīšanu cilvēktirdzniecībā, arī seksuālajā ekspluatācijā. Ekonomisko ievainojamību raksturo bezdarbs, nabadzība, zemas algas, zems izglītības līmenis, valsts valodas nezināšana, dzīve depresīvā reģionā. Upuris var tikt iesaistīts seksuālajā ekspluatācijā, izmantojot to, ka viņa dzīvesvietā nav iespējams atrast darbu vai strādāt labi atalgotu darbu, vai iegūt izglītību un uzlabot valsts valodas vai citas savas prasmes. Taču, kā zināms, tieši priekšvēlēšanu laikā aktīvi tiek solīti uzlabojumi vietējā ekonomiskajā dzīvē.
Samazināt bezdarba līmeni un radīt jaunas darba vietas sola divas partijas – Saskaņa un JKP. Partija Saskaņa sola samazināt bezdarba līmeni visā valstī, kā arī veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbinātību. Savukārt JKP apņēmušies radīt IT parku, pārcelt institūcijas un uz tā rēķina radīt jaunas darba vietas, koordinēt Tiesu nama izveidi Rēzeknē (papildu 45 jaunas darba vietas). Īsti gan nav skaidrs, cik operatīvi un efektīvi politiskās partijas praktiskā veidā varētu sekmēt jaunu darba vietu rašanos un vai tam būtu kāda būtiska ilgtermiņa nozīme pilsētas attīstībā. Par spīti tam, neviena no partijām nesola rūpēties par algu līmeņa paaugstināšanu pilsētā, kā arī nav paredzētas iespējas uzlabot valsts valodas prasmes tiem, kas būtu tajā ieinteresēti. Pēc www.rezekne.lv pieejamajiem datiem 2019.gadā Rēzeknē dzīvoja 13 086 latvieši un 11 815 krievi, kā arī 1609 citu tautību pārstāvji. Tātad, teorētiski pieņemot, pašvaldības finansēti valsts valodas prasmju uzlabošanas kursi tomēr būtu nepieciešami, lai daļa Rēzeknes sabiedrības spētu labi integrēties darba tirgū, izmantot piedāvātās iespējas un dzīvot labklājīgāk.
Kas attiecas uz uzņēmējdarbības atbalstu, tad piecu partiju apvienotais saraksts sola atbalstīt sociālās uzņēmējdarbības attīstību pilsētā, kā arī mazos biznesa projektus, savukārt Saskaņa ar vērienu apņemas nodrošināt atbalstu jaunajiem uzņēmējiem, piešķirot konkursa kārtā grantus līdz 50 000 eiro inovatīviem projektiem. Starp citu, Saskaņa sola regulāri piešķirt finansējumu arī tradicionālajām reliģiskajām konfesijām Rēzeknē, lai tās varētu uzturēt savus valsts nozīmes pieminekļus, kā arī ir ar mieru labiekārtot Otrajā pasaules karā iesaistītajiem Sarkanās armijas karavīriem memoriālu Štalag Rēzeknes Ziemeļu rajonā.
Quo vadis, Rēzekne?
Ņemot vērā, ka Latvijas elektorāts tomēr sastāv no pilngadīgiem abu dzimumu pārstāvjiem, jāsecina, ka Rēzeknes pašvaldības vēlēšanu partiju piedāvājumā gaužām maz uzmanības pievērsts dzimumu līdztiesības veicināšanai un labklājības jautājumu risināšanai iedzīvotāju ikdienā. Sievietes vajadzības tiek aktualizētas tikai tad, ja tās ir saskaņā ar viņas bērna vecumposmiem (bērns, jaunietis). Diezgan mazā mērā (lai neteiktu, ka nemaz) tiek pievērsta uzmanība tam, lai sieviete izvēlētos savu bērniņu iznēsāt un laist pasaulē Rēzeknē, kā arī lai viņa te justos labi pirms un pēc tam.
Tāpat maz tiek domāts par praktiskiem drošības aspektiem ikdienā un apdraudējuma gadījumā (pašvaldības policijas neesamība) – vienīgi piecu partiju apvienotais saraksts saskata, ka pašvaldības policija Rēzeknē būtu jāatjauno. Partijas vardarbību ģimenē nekvalificē kā prioritāru problēmu, tāpat arī netiek izskatīta iespēja pilnveidot jauniešu prasmes un zināšanas vardarbības atpazīšanā. Par spīti tam, ka Rēzeknes vārds vairākkārt ir izskanējis saistībā ar skaļiem, nežēlīgiem noziegumiem. Spilgts piemērs tam ir publiski izskanējusī 2014.gadā notikusī Robežsardzes koledžas darbinieces slepkavība, kuru nolaupīja un nogalināja bijušais vīrs.
Trīs sarakstos no pieciem partiju līderība ir sievietei, kas ir apsveicami. Cerīgs ir arī fakts, ka četros no pieciem partiju sarakstiem ir mēģināts ievērot dzimumu līdztiesības ideālo proporciju. Taču ar to ir par maz, lai varētu teikt, ka Rēzeknes pilsētas pašvaldība būs līdztiesīga. Tas ir signāls, ka vietējā līmenī sievietes līderes ir ļoti vajadzīgas un ka, iespējams, sievietes vadībā pilsēta varētu piedzīvot uzplaukumu. Te vietā būtu atcerēties Vairas Vīķes-Freibergas izcilo prezidentūras laiku un starptautisko Latvijas atpazīstamību, jo sevišķi Rietumvalstīs, kā arī to, ka tās valstis, kurās Covid-19 krīzes laikā vadībā ir sievietes, ar krīzi tiek galā labāk.
***
Noslēgumā gribētos piebilst, ka vidi veido cilvēks, kuru veido (tā vai cita) vide. Kāda vide – tāda arī veidojas sabiedrība. Ja dzimumu līdztiesība tiek atzīta par vērtību, uz kuru nepieciešams tiekties kopēja labuma dēļ, tad ir iespējams sasniegt līdzsvarotus panākumus dažādās jomās, kā arī veicināt cilvēku vēlmi palikt mājās, neemigrēt, un tas savukārt nozīmē svarīgu pienesumu un attīstību gan vietējai kopienai, gan reģionam, gan valstij.
#2
Dzimumu stereotipi Latgalē: īss ievads problēmas izklāstā (2022)
Autore: Ligija Purinaša, "Centrs MARTA" Rēzeknes filiāles vadītāja
Raksts tapis projekta “Sieviešu tiesību kultūra - Demokrātijas stūrakmens” ietvaros.
Projektu “Sieviešu tiesību kultūra - Demokrātijas stūrakmens” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Projekta mērķis ir stiprināt sieviešu tiesību kultūru un dzimumu līdztiesīga pilsoniskuma apziņu Latvijā.
2022.gada februārī un martā Rēzeknes filiālē tika veikta aptauja par aktuālajiem dzimumu stereotipiem Latgalē. 12% respondentu bija vīrieši, savukārt 88% -- sievietes. Pārsvarā aptaujātie dzīvoja mazpilsētās (40%) un lauku teritorijā (35%). 77% respondentu mājās runā latviešu (latgaliešu) valodā un pieder Romas katoļu konfesijai. Vairums aptaujāto norādījuši, ka viņiem ir augstākā izglītība. 51% aptaujāto uzskatīja, ka Latgalē nav līdzvērtīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, savukārt 45% aptaujāto uzskata, ka šajā ziņā Latgalē problēmu nav. Kā nevienlīdzīgākās jomas norādītas ģimene un sadzīve, loģistikas un pārvaldījumu nozare, valsts un pašvaldību pārvalde, būvniecības un apsaimniekošanas joma. Aptauja nav visaptveroša un viennozīmīga, drīzāk tas ir viens no pirmajiem soļiem, aktualizējot Latgales reģiona specifiku arī dzimumu līdztiesības politikas veidošanā.
Latgales sievietes (paš)identifikācija un tēla konstruēšana
Raksturojot sievieti, kas dzīvo Latgalē, izmantoti dažādi atslēgvārdi. Piemēram, Latgales sievietes nodarbes respondentu vidū saistītas ar mātes un saimnieces lomu, apzīmējot sievieti kā: mamma, (vientuļā) māte; mājsaimniece, saimniece, namamāte; tā, kas upurējas ģimenes labā, arī – cietēja; lauciniece. Latgales sievietes raksturā tiek izceltas tādas īpašības kā stipra, drosmīga, vitāla, visu varoša, sīksta, izturīga, laipna. Tātad – par spīti visam, Latgales sieviete ir tāda, kas iztur un pārvar visus šķēršļus. Pētījumos pierādīts, ka Latvijā tikai 22,2% sieviešu (salīdzinot ar 78% vīriešu) ir uzņēmumu valdēs1 un 23% sieviešu ir lēmējvaras pārstāves2, kas faktiski nozīmē, ka tikai katra ceturtā vai piektā sieviete Latvijā var konkurēt ar vīriešiem. Provizoriski Latgales reģionā šis īpatsvars varētu būt vēl mazāks.
Respondenti aktualizējuši arī Latgales sievietes prāta spējas – daži Latgales sievieti raksturojuši kā glupu, neizglītotu un bez pašapziņas, citi – kā gudru un radošu. Pievērsta uzmanība arī šeit dzīvojošo sieviešu pārliecībām, piemēram, sievietes saistot ar konservatīvismu, patriotismu, latgalisko identitāti un tādu, kas “uzskata vīriešus par nedaudz augstākām būtnēm”. Aktualizēti arī ārējie apstākļi, kas ietekmē Latgales sieviešu dzīvi: grūtības, lauki, pienākumi, spiediens, slikti materiālie apstākļi, izdzīvošana pārguruma stāvoklī.
Raksturojot sievietes dzīvi Latgalē, respondenti uzsvēruši, ka sieviete Latgalē piedzīvo nemitīgu spiedienu no ģimenes (savas vai partnera). Piemēram, kāds aptaujātais raksta: “Sieviete Latgalē ir ļoti nogurusi no sadzīves nastas. Viņa strādā, audzina bērnu pulku, izdabā vīram un vēl visam pa vidu cenšas būt ideāla. Tas velkas kā mantojums no padomju laikmeta. Liekas, ka lielākā daļa sieviešu nav laimīgas, cieš, dzīvo ar sev nemīlamu vīrieti pie sāniem, kādai varbūt ir kāds sānu (sānsolis -- L.P.) sakars, bet aiziet nevar jo lielākoties dzīvo bērnu dēļ un baidās no nosodījuma.” Tāpat tiek uzsvērts bezdarba faktors un mazvērtības kompleksi, kas ierobežo sieviešu tiesības pašnoteikties: “Sievietei, dzīvojot Latgales reģionā, nav lielas iespējas saņemt lielāku atalgojumu nekā vīrietim. (..) Pieķeršanās darba vietai, jo algots darbs. (..) Bet nevar dabūt darbu, ja tas nav tuvu dzīvesvietai.” To apliecina arī Nodarbinātības Valsts aģentūrā publicētie dati -- Latgales reģionā 2022.gada februārī bezdarba līmenis bija 14,5% (salīdzinot – valstī kopumā tas ir 6,8%)3. Latgalē reģistrēti 16816 bezdarbnieki, no kuriem lielākā daļa jeb 8665 ir sievietes.
Vīrieša identificēšana un viņa tēls
Ņemot vērā to, ka vairums respondentu bija sievietes, tad jāpatur prātā, ka aptaujā gūtie dati vairumā attiecināmi uz Latgales sieviešu paustajiem priekšstatiem par Latgales vīriešiem.
Ja, raksturojot Latgales sievieti, būtībā jau nemaz nav tik svarīgi, ko viņa dara, bet gan tas, kāda viņa ir, tad, konstruējot Latgales vīrieša tēlu, nav svarīgi, kāds viņš ir, bet gan tas, ko viņš dara. Galvenās nodarbes, ar kurām tiek identificēts Latgales vīrietis, ir šādas: regulāra alkohola lietošana; ģimenes uzturēšana; darbs, kas nereti pāraug darbaholismā (bet var būt arī otra galējība – bezdarbs); lauksaimnieks un zemnieks; šoferis; mednieks; zvejnieks. Kopējo Latgales vīrieša nodarbju loku spilgti ilustrē šāds kāda respondenta citāts: “Alkohola lietošana, drīzāk fizisks strādnieks, ne inteliģents, atvērtība un jokošana. Tradicionālas vērtības, konservatīvisms, aizspriedumi pret citādo.” Latgales vīrieša raksturiezīmēs bieži minēts strādīgums (bet arī slinkums); pašpārliecinātība (bet arī naivums); darbīgums (bet arī pasivitāte); sirsnība (bet arī egoisms). Latgalē dzīvojošu vīrieti raksturo piederība dzimtai, patriotisms, konservatīvisms un tajā pašā laikā arī ticība sazvērestību teorijām. Respondenti uzskata, ka trīs lietas raksturo Latgales vīrieša labklājību: privātmāja, privātais auto un malka. Kā apstākļi, kas ietekmē vīriešu dzīvi Latgalē, minēta finansiālā nevienlīdzība: “Saņem mazāku algu kā viņa biedrs citur valstī.”
Raksturojot vīrieša dzīvi Latgalē, tiek uzsvērta gan vīrieša vajadzība realizēties jeb “krutīt dzēlas”, virzīt savu biznesu, gan nogurums no domām, kā uzturēt ģimeni, un būt emigrācijā peļņas nolūkos. Kā atklāj kāds no respondentiem, tad: “Darba nozares Latgales reģionā ir vairāk tendētas sniegt darbu vīriešu kārtas pārstāvjiem, attiecīgi arī saņemot labāku atalgojumu.” Uzsverot atalgojuma nevienlīdzību starp Latgales un citu Latvijas reģionu vīriešiem, tiek aktualizēta tam sekojoša nevienlīdzība sadzīvē: “Lielākoties vīrietis kas dzīvo Latgalē uzskata ka viņam pienākums ir atnest kādu eirīti uz mājām un visu pārējo dara sieviete. Sieviete viņa skatījumā ir kalpone, kas rada bērnus un visu velk uz saviem pleciem. Lielākoties valdonīgs un uzskata, ka var iet, cik grib ar draugiem apkārt.” Arī zemā pašapziņa un emocionālā atsvešinātība ir problēma, kas ilgtermiņā būtu jārisina: “Vīrieši kopš mazotnes tiek audzināti būt “neemocionāliem”, kā rezultātā apspiež ciešanas, bailes un citas “nevēlamas izjūtas”. Vīriešiem ir problēmas izdzīvot emocijas, būt empātiskiem.”
Dzimumu stereotipi
Aptaujātie respondenti atklāj, ka ir saskārušies ar dažādiem stereotipiem, bet lielākoties tie ir attiecināmi uz nodarbinātību un darba pieredzi.
Latgales sieviešu pieredzē ir aizspriedumi par to, ka sievietes ir mazāk derīgas darba dzīvei savā reproduktīvajā vecumā: “Esmu dzirdējusi darbā komentāru (nebija attiecināts uz konkrētu cilvēku)- priekš kam ņemt jaunas meitenes darbā - apprecēsies, apbērnosies un atkal jāmeklē cits darbinieks.” Arī darba tiesiskajās attiecībās sievietes saskaras ar problēmām, kas būtu vērtējamas kā klaja tiešā diskriminācija4, īpaši, ja sievietes ir vadošos amatos: “Man padotajam vīrietim maksāja vairāk nekā man, kaut gan atbildības man bija vairāk. Ejot prom no šī darba, man tika piedāvāta lielāka samaksa, bet atteicos. (..) Reiz, cenšoties vīriešiem dot darba uzdevumus, saņēmu atpakaļ koķetēšanu un smieklus (neuztvēra nopietni).”
Nereti dzimumu aizspriedumi nāk no agras bērnības vai jaunības, kad kāds no tuviniekiem aktualizējis kādas noteiktas uzvedības normas, kas piedien meitenēm: “Jā, mamma var pateikt: "Meitene tā nesēž" vai frāzes "Meitene tā neģērbjas. (..) Ikdienā un privātajā dzīvē nācies saskarties ar negatīvu attieksmi, kuras pamatā darbojas dzimumu+vecuma stereotipi. Bieži nācies saskarties ar to, ka manu iniciatīvu neņem vērā, reizēm pat noniecina. Tuvāko cilvēku loks bieži piedēvē dažādas īpašības un iezīmes, kuras, manuprāt, man nav raksturīgas, kurām nevaru piekrist.”
Savukārt, vīrieši uzsver nevienlīdzīgo attieksmi darbā atsevišķās nozarēs, piemēram, pedagoģijā: “Strādājot skolā par audzinātāju, saskāros ar aizspriedumu, ka vīrieši neko nesaprot no bērnu audzināšanas.” Arī kultūras un mākslas jomās strādājošie saskārušies ar apgalvojumiem, ka kultūras joma nav vīrieša darbs un ka vīrieši neko nesaprot no mākslas un "skaistā".
Lai arī aptaujātie atklāj tikai dažas situācijas, kurās saskārušies ar dzimumu stereotipiem, kas pārauguši arī tiešā vai netiešā diskriminācijā, tomēr arī šie nedaudzie piemēri spilgti ilustrē to situāciju, kas kopumā valda Latgales reģionā.
Laulība, kopdzīve un uzvārds
Atbildot uz jautājumu, kura kopdzīves forma respondentiem ir svarīgākā, 58% aptaujāto uzskata, ka partnerattiecības ir jāreģistrē (35% uzskata, ka tai jābūt laulībai baznīcā, bet 23% -- ka laulība jāslēdz dzimtsarakstu nodaļā). Savukārt 48% respondentu atbildēja, ka viņiem nav svarīga kopdzīves forma – galvenais, lai tā ir pieņemama abiem partneriem.
Latgalē kā reģionā ar spēcīgām tradicionālajām vērtībām vienmēr bijis svarīgs arī jautājums par ģimenes uzvārdu. 60% respondentu atklāj, ka kopdzīves reģistrācijas gadījumā (laulības slēgšana baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā) ir būtiski, lai abiem laulātajiem būtu viens uzvārds (20% uzskata, ka sievietei jāpieņem vīra uzvārds, 20% pieļauj, ka sievietei var būt dubultais uzvārds, 10% pieļauj, ka sievas uzvārdu var pieņemt vīrs, 10% uzskata, ka abi partneri var pieņemt dubulto uzvārdu). 48% atzīst, ka viņiem ģimenes uzvārds nav būtisks – katrs var palikt savā uzvārdā.
Līdz ar to var izteikt pieņēmumu, ka pagaidām Latgales reģionā dzīvojošajiem būtisks ir tradicionālais, pierastais ceļš, kas ejams, lai sabiedrībai apliecinātu savu ģimenes dzīves statusu: reģistrēta laulība un vienots uzvārds ģimenē.
Sieviešu vai vīriešu loma?
Apkopojot 19 apgalvojumus par dzimumu lomām ikdienā un sadzīvē (atbildība par bērniem, gados vecākajiem tuviniekiem un mājdzīvniekiem; mājas uzkopšana un labiekārtošana, rūpes par apģērbu; atbildība par ģimenes finansiālo labklājību; atbildība par mājsaimniecības tehnisko problēmu risināšanu; rēķinu un kredītu maksāšana; uzturlīdzekļu maksāšana šķiršanās gadījumā) 60-80% respondenti norādīja, ka šīs jomas attiecas uz abiem partneriem. Taču bija arī izņēmumi.
Piemēram, 55% respondentu norādīja, ka tikai sievietes pārziņā ir rūpes par mājokļa iekārtošanu un interjera elementiem (tostarp, -- dzīvajiem augiem), 45% respondentu norādīja, ka tikai sievietes atbildība ir došanās bērnu kopšanas atvaļinājumā, 40% -- ka tikai sievietei ir jārūpējas par apģērba iegādi ģimenes locekļiem, kā arī tīru apģērbu, 20% norādīja, ka tikai sievietei jāuzņemas rūpes par kopīgajiem bērniem šķiršanās vai kopdzīves beigu gadījumā.
Savukārt 77% respondentu norādīja, ka tikai vīrieša pārziņā ir atbildība par tehnisko problēmu risināšanu mājsaimniecībā (remontu veikšana, auto labošana utt.), 40% aptaujāto atzina, ka rēķinu apmaksa publiskās vietās, piemēram, restorānos, kafejnīcās utt. ir tikai vīrieša atbildība, bet 25% aptaujāto bija pārliecināti, ka tikai vīrieši ir atbildīgi par šķiršanās vai kopdzīves beigu gadījumā uzturlīdzekļu par kopīgajiem bērniem maksāšanu.
Būtībā šie dati, no vienas puses, atklāj, ka ideālā gadījumā sadzīvē vajadzīgs līdzvērtīgs pienākumu sadalījums starp sievieti un vīrieti, bet no otras puses ir skaidri manāms, ka prasības pret sievietēm un sieviešu lomu ir daudz lielākas, un tās raksturo darbs bez atalgojuma mājās (rūpes par bērniem, tuviniekiem, mājdzīvniekiem; viņu apģērbu, tīrību mājās utt.).
Vardarbība ģimenē
Uz jautājumu, vai vardarbība ģimenē ir izplatīta problēma Latgalē, vairums respondentu – 68% -- atbildēja, ka jā, tā ir izplatīta problēma. Savukārt 28% uzskata, ka tā nav izplatīta problēma. Starp tiem, kas uzskata, ka vardarbība ģimenē Latgales reģionā nav problēma, vairums ir Romas katoļu ticībai piederīgie. Iespējams, šiem datiem nav tiešas saistības, ņemot vērā respondentu ierobežoto skaitu, taču par to būtu jāpārliecinās kādā izvērstākā un plašākā pētījumā, ņemot vērā to, ka Katoļu baznīcai tomēr ilgus gadsimtus bijusi milzīga ietekme uz Latgales iedzīvotāju dzīvi, sadzīvi un reģiona sociālekonomisko un kultūras attīstību.
80% respondentu atzina, ka piekrīt apgalvojumam – sievietes no vardarbības ģimenē cieš daudz vairāk/biežāk nekā vīrieši. 58% aptaujāto piekrīt, ka vardarbības ģimenē izplatību sekmē Latgales reģiona specifika un sociālekonomiskais stāvoklis. Te katrs trešais ir pakļauts nabadzības riskam5, kas, atsaucoties uz 2016.gada pētījumu par cilvēktirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkā iesaistītajām sievietēm, rāda, ka prostitūcijā spiestas iesaistīties tās sievietes, kuras cieš, tostarp, no ekonomiskās ievainojamības: ilgtermiņa nabadzības, bezdarba, zemām algām reģionā, darbam nepiemērotām prasmēm vai valodu zināšanu trūkuma. Nozīmīga ir arī sabiedrības attieksme pret prostitūciju.
47,5% respondentu uzskata, ka prostitūcija ir brīva izvēle, bet 22,5% nav pārliecināti, ka tas tā tiešām ir. Savukārt apgalvojumam, ka prostitūcija nodrošina finansiālu neatkarību piekrīt tikai 12,5%, bet neziņā par šo jautājumu ir 27,5%. Ir diezgan neskaidra respondentu attieksme arī pret sievietes seksuālo pašnoteikšanos -- katrs ceturtais aptaujātais piekrīt, ka sievietes došanās pirmā randiņa laikā pie vīrieša uz mājām apliecina, ka viņa vēlas stāties ar vīrieti dzimumattiecībās. Šāda pārliecība var būt iemesls tam, ka seksuāla uzbrukuma gadījumā sabiedrība vaino upuri notikušajā.
Vardarbības frazeoloģija
Vardarbība partnerattiecībās un ģimenē ir fenomens, kuru raksturo vardarbības veicēja izredzētības, visvarenības sajūta, spēka pozīcija un aplami priekšstati par attiecībām. Joprojām, diemžēl, arī sabiedrība, tai skaitā tuvāko cilvēku loks, diezgan iecietīgi izturas pret vardarbību kā pašsaprotamu divu cilvēku attiecību normu. Izpratni par vardarbību un tās (ne)normalizēšanu rada kultūra, pieredze un vide, kas veido sabiedrības vērtības. Tieši tādēļ respondentiem tika lūgts aprakstīt kādu no aizspriedumiem, kas viņu pieredzē Latgales reģionā ir normalizējis vardarbību ģimenē.
1. ja sit, tad mīl // ja mīl, tad cieš:
Vairāki respondenti aktualizēja uzskatu “ja mīl, tātad sit”, akcentējot, ka sišana(=vardarbība) attiecībās ir kā abpusējās “sapratnes” veidotāja. Vēl daži uzsvēra, ka sišana ir saistīta ar uzskatu, ka tā ir nopelnīta (būtībā – ar varmākas pašpasludinātu izredzētības sajūtu): “Ja mīl, tad sit. Ja [sieviete] nopelna [tikt sodīta] – [vīrietis] sit. Ja [sieviete] nopelna [tikt sodīta] – [vīrietis sievieti] krāpj.” Tiek uzsvērts, ka šāda tipa domāšana raksturīga noteikta vecumposma vīriešiem: “Visbiežāk no vīriešiem 50+ dzirdēts teiciens par “sit, tātad mīl”.” No otras puses ļoti noturīgs ir priekšstats, ka mīlestības dēļ jau visu var paciest – arī t.s. “melnās dienas”.
2. es esmu vecāks par tevi, tāpēc zinu labāk:
Vairāki respondenti atklāj, ka vardarbība attiecībās var būt saistīta gan ar abu partneru attiecībām, gan vecuma starpību, piemēram, “es esmu vecāks, tāpēc es izvēlēšos, ko tev darīt” vai “vīrietis pēc laulībām izturas privātīpašnieciski un pārliecināts, ka sieva nekur nespruks”. Kontrole un vara pār partneri ir tas, kas vardarbības veicējam visbiežāk ir vajadzīgs, un īsti nav nozīmes, kādā veidā tas tiek panākts. Tas ir mērķis.
3. es tikai aizsargājos:
Daži respondenti aktualizēja to, ka ir saskārušies ar maldīgu uzskatu, ka vardarbība ir atbilde uz provokāciju, kas patiesībā ir veids, kādā varmāka attaisno savu rīcību, atsakoties par to uzņemties atbildību. L. Bankrofts raksta: “Despotisms rodas no ačgārnas attieksmes un vērtībām, nevis no jūtām. Tā saknes ir privātīpašnieciskums, stumbrs ir sevis pilnvarošana un zari ir kontrole.”
4. izvarošana attiecībās nenotiek:
Seksuālā vardarbība Latgalē ir tabu tēma, tāpēc par to joprojām tiek runāts maz vai ļoti izvairīgi. Daži respondenti aktualizēja mītu, ka izvarošana notiek tikai gadījumos, kad cilvēki nav savstarpēji pazīstami vai viņus nevieno partnerattiecības. Patiesībā vairāk nekā 70% gadījumu izvarotājs ir kāds, ko sieviete pazīst7. Angliski to apzīmē kā "date rape" jeb 'izvarošana randiņa laikā' vai "acquaintance rape" jeb 'paziņu izvarošana'8. Psihoterapeits L. Bankrofts skaidro: “Ja jūsu partneris jūs seksā izmanto, ir skarbs, pakļaujošs, vienaldzīgs, tas uz jums atstāj līdzīgas sekas kā fiziskā vardarbība un daudzējādā ziņā var būt pat sliktāk. Viens no iemesliem, kāpēc tas šķiet tik pazemojoši, ir sievietes sajūta, ka partnera acīs viņa pārstāj eksistēt kā cilvēcīga būtne.”
5. strīdu nevajag iznest no mājām // viena pagale nedeg:
Savstarpējā komunikācija un tās norise respondentu uzskatos saistīta ar to, ka konflikts regulējams ierobežotā, slēgtā vidē – mājās, neiesaistot līdzcilvēkus vai cilvēkus no “ārpasaules”. Tāpat arī valda uzskats, ka vardarbībā ir iesaistītas abas puses un abām pusēm būtu jāuzņemas atbildība par notikušo – tātad arī upurim, lai gan labi zinām, ka par vardarbības veikšanu atbildīgs ir tikai un vienīgi vardarbības veicējs.
6. tu pati tādu (partneri) izvēlējies // pati vainīga:
Upura vainošana notikušajā vardarbībā ir viena no vardarbības veicēja stratēģijām, kā atbrīvoties no savas atbildības par notikušo. Upurim likt justies vainīgam ir viens no veidiem, kā likt klusēt par notikušo un turpināt kontrolēt situāciju. Nereti šādā veidā vardarbības veicējs atrod savus “sabiedrotos”, kas izplata vardarbības veicēja “idejas” un nostājas pret vardarbībā cietušo. To aktualizē arī šis uzskats.
7. tas (vardarbība) jau tikai tāds jaunības maksimālisms:
Kultūrās, kur valda patriarhālās vērtības, izvirzot vīrieti priekšplānā, nereti tiek kultivēta ideja par to, ka vīrieši drīkst vairāk nekā sievietes, tostarp, -- viņiem ir atļauts rīkoties brīvāk, neapdomīgāk, lietot apreibinošās vielas, būt izaicinošiem vai agresīviem. Tā vietā, lai liktu uzņemties par savām darbībām atbildību, sabiedrība izturas iecietīgi pret notiekošo un pat nereti sociāli destruktīvu uzvedību noraksta uz jaunību vai dzimumu.
Kādas sievietes stāsts par palīdzošajām institūcijām
Lai arī aiz loga ir 2022.gads, nereti daudzām sievietēm Latvijas attālākos reģionos nākas saskarties ar diskriminējošu attieksmi un t.s. “ģimenes vecākā pārstāvja” autoritāti vietējā mērogā. Īpaši tas raksturīgs ģimenēs un sabiedrībās, kur augstu tiek vērtētas tradicionālās un konservatīvās vērtības.
“Esmu jutusies ļoti diskriminēta un pazemota. Bijušais vīrs, piedzēries, terorizēja mani un mūsu tolaik pavisam mazo bērniņu. Izsaucu policiju, kur par mani pasmējās un pateica, ka vīrieši mēdz iedzert un ka tas nav nekas traks – neesmu taču piekauta un bērns nav sakropļots. Pēc tam jutos neizmērojami pazemota par to, kas notika vietējās institūcijās. Iesniedzot pierādījumus par vardarbību pret mani un bērnu, telefona sarunas laikā ar institūcijas pārstāvēm (nezinu gan, cik tā saruna bija todien likumīga no viņu puses) sekoja frāze – ka 29 gadus vecam vīrietim tas esot jaunības maksimālisms. Šķiet, nevienam īsti nerūpēja fakts, ka viņš draudēja izrēķināties ar mani, atņemt bērnu un lika izdzīvot spēcīgu pazemojumu. Mana bijušā partnera attāli radinieki ir vietējā sabiedrībā atpazīstami, iespējams, tāpēc varmākam bija iespējams ietekmēt atbildīgās institūcijas. To ļoti asi izjutu tiesas procesa laikā, šķirot laulību -- man bija jāpilda dažādi testi, lai pierādītu, ka es esmu pieskaitāms cilvēks. Tikmēr vardarbības veicējam nekādi testi nebija jāpilda. Tāpat arī man radās problēmas ar vietējām institūcijām, kas, nesaskaņojot ar mani, izpauda sensitīvu informāciju par manu bērnu trešajām personām, kas atsaucās uz mūsu it kā tuvo radniecību. Vai radniecības fakts nozīmē to, ka tāpēc kādam no malas ir tiesības paust ziņas 3.personām par bērnu, kura likumīgā pārstāve esmu es? Uz šo arī norādīju. Saņēmu neveiklus paskaidrojumus no institūcijas pārstāves.”
Kurp virzīties?
Jebkurām pārmaiņām nepieciešams laiks, un jo sevišķi tām izmaiņām, kas saistītas ar cilvēku priekšstatiem, vērtībām un uzskatiem. Latgale gadsimtiem ilgi bijis reģions ar zemāku labklājības līmeni nekā citur, te nekad nav bijusi attīstīta ražošana vai saimniekošana, nereti šī reģiona iedzīvotāji bijuši t.s. lētais darbaspēks (to spilgti ilustrē teiciens “iet burlakos” jeb būt bezzemniekam, kam jāstrādā algots darbs) un viņiem raksturīgs inertums, tradicionālais skatījums uz ģimeni, reliģiju, kultūru. Arī multikulturālisms (ticībās, valodās, nacionalitātēs) devis savu artavu reģiona specifikas veidošanā – savas kopienas identitātes saglabāšana nereti likusi izturēties atturīgi vai pat naidīgi pret citādo, citādāko.
- -- Nepieciešams skaidri iedzīvināt dzimumu līdzsvara proporciju vadošajos amatos gan vietējās pašvaldībās, gan pašvaldību deputātu krēslos, ļaujot sievietēm būt daļai no lēmējvaras, skaidri paužot savu viedokli un pozīciju vietējām kopienām svarīgos jautājumos. Tas sekmētu viedokļu līderību.
- -- Aktuāla vajadzība ir veidot t.s. sieviešu atbalsta tīklu gan pilsētās, gan laukos, aktualizējot ideju, ka sievietes viena otru atbalsta un stiprina, nevis savstarpēji konkurē. Tas ļautu daudzās jomās pārvarēt t.s. stikla griestus.
- -- Būtiski ir skaļi runāt par dzimuma diskriminācijas gadījumiem darba vietās (piemēram, nekorekti jautājumi darba intervijā par ģimenes stāvokli, vecumu utt.; uzmākšanās darba vietā; atalgojuma nevienlīdzība u.c.), atsevišķās jomās un nozarēs, ikdienā.
- -- Sieviešu līderības stiprināšana dažādās jomās Latgalē (NVO, uzņēmējdarbība, kultūra, pārvalde utt.) sekmētu viedokļu dažādību, stiprinātu viedokļu līderību un veicinātu sieviešu lomu vietējās demokrātijas attīstīšanā.
- -- Ļoti svarīgs ir darbs pie vardarbības prevencijas jauniešu vidū un atbalsta sniegšanas gadījumos, kad vardarbība ģimenē jau ir notikusi. Pirmām kārtām, būtu jāstrādā pie izglītotāju (pedagogu, jaunatnes lietu speciālistu utt.) izpratnes par veidu, kā jauniešiem vēstīt par veselīgām attiecībām un veselīga pašvērtējuma veidošanu. Otrām kārtām, Latgales reģiona sociālās un tiesībsargājošās jomas pārstāvjiem būtu jāpilnveido savas zināšanas vardarbības un cilvēktirdzniecības atpazīšanas jomā.
- -- Lai sasniegtu pēc iespējas lielāku interesentu loku, būtu vēlams runāt valodā, kuru saprot cilvēki, kuri ir informācijas mērķauditorija. Tas nozīmē, ka komunikācijai jānoris ne tikai tajā valodā, kurā runā mērķa grupa, bet arī izmantojot tai saprotamus simbolus un kultūrzīmes.
- -- Ilgtermiņā dzimumu stereotipus un no tiem izrietošu vardarbību varētu novērst sabiedrības kopējais, vienotais uzskats, ka sievieti nedefinē viņas izskats vai dzimums, bet gan personība, savukārt vīrieša vēŗtība netiek izteikta viņa nodarbošanās veidā un ienākumu līmenī. Taču, lai to panāktu, ejams tāls un ilgs ceļš.
Izplatītākie dzimumu stereotipi Latgales reģionā:
- - Sieviete dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā
- - Vīrietis ir atbildīgs par tehnisko problēmu risināšanu mājsaimniecībā
- - Vīrietis apmaksā rēķinus publiskās vietās
- - Šķiršanās vai kopdzīves beigu gadījumā dzīvi ar kopīgajiem bērniem un ikdienas rūpes uzņemas sieviete.
- - Šķiršanās vai kopdzīves beigu gadījumā uzturlīdzekļu par kopīgajiem bērniem maksāšanu uzņemas vīrietis.
- - Rūpes par mājokļa iekārtošanu un interjera elementiem (tostarp, -- dzīvajiem augiem) uzņemas sieviete
- - Pirmkārt sieviete ir sieviete un tikai tad viņa ir profesionāle.
- - Ja sieviete pirmajā randiņā dodas pie vīrieša, tas nozīmē, ka viņa grib seksu.
- - Ja vīrietis pieskaras nepazīstamai sievietei, kas ir iepatikusies, tad tas ir absolūti normāli.
- - Prostitūcija ir brīva izvēle.
- - Sievietes loma Latgalē ir būt mammai un (māj)saimniecei.
- - Vīrietis Latgalē ir alkoholiķis un bezdarbnieks.
